Šis ir bloga ieraksts, tajā paustais ir tikai autora personīgais viedoklis, tāpēc to neasociēt ar jebko citu kā tikai ar autora izteiktajiem vārdiem.
Tas bija diezgan silts 2017.gada novembra noslēguma posms, kad tapa pirmā daļa Deivida blogam, kur toreiz runāju par tā brīža savu aktuālāko sporta veidu spēka trīscīņu. Toreiz šķita, ka bloga ieraksti turpinās sekot līdz ar nākamajām sacensībām un rezultātiem tajās, bet vienmēr kaut kas patraucēja uzsākt nākamo bloga ierakstu, sakopot domas un atrast īsto iedvesmu rakstīšanai. Beidzot esmu tādā emocionālā stadijā, lai veiktu nākamo ierakstu un cerams, arī trešā un citas daļas maniem lasītājiem nebūs jāgaida tik ilgi kā šī.
Tātad, par cik mans blogs ir ieturējis tik ilgu pauzi, tad vispirms piedāvāju iepazīties ar manu pirmo bloga ierakstu. Bloga mērķis ir aprakstīt dažādus sporta veidus, to nozīmi manā dzīvē, kāpēc ar to nodarbojos un galu galā arī pastāstīt dažādas, varbūt pat interesantas lietas par sportu un dzīvi.
Sākšu konkrēti. 2.daļas sporta veids – vieglatlētika, bet konkrētāk – TRĪSSOĻLĒKŠANA. Tie, kas seko manām sporta gaitām jau ilgāku laiku (pārsvarā ģimenes locekļi un Andrejs), būs pamanījuši, ka mans pamata sporta veids, ja tā to var saukt, ir tieši šī vieglatlētikas disciplīna – trīssoļlēkšana. Kā tas viss sākās? Kāpēc tas sākās? Kā tas turpinājās? Kur tas mani aizvedīs? Kad tas beigsies? Uz visiem šiem jautājumiem atbildes uzzināsiet turpmākajās bloga rindkopās.
Ar vieglatlētiku, tāpat kā ar sporta nozari, sastapos jau agrā bērnībā. Tās pašus pirmos pamatus man ielika vecmamma, tētis un Eurosport TV kanāls, kurš bija viens no labākajiem Kokneses ciema centrālā TV kabeļa kanāliem deviņdesmitajos gados. Vecmamma un tētis man iemācīja dažādu disciplīnu tehniskos pamatus (sprints, augstlēkšana, barjeras), bet eirosportiņā iemācījos tā laika labākos – sprinterus, lēcējus, metējus, piemēram tādus, kā Donovans Beilijs, Maikls Džonsons, Ivans Pedroso, Havjērs Sotomajors, Džonatans Edvards, Gregorio Žardels, Geila Diversa, Meriona Džonsa, Jans Železnijs, Stīvs Beklijs, Māris Bružiks, Alens Džonsons, Kolins Džeksons, Haile Gebreselasi un Hikams el Geružs, Vilsons Kipketers. Es domāju, ikviens no šiem vārdiem nav jāpaskaidro ierindas sporta fanam, jo šie ir paši atpazīstamākie, kas nāk prātā uz pirmo atcerēšanos. Sekoju līdzi vieglatlētikas notikumiem Pasaulē, cik vien man sanāca manu aptuveni 10-12 gadu vecumā, lasot avīzes un vērojot TV. Internets tajā laikā nebija pieejams un tāda informācijas plūsma, kā mūsdienās, toreiz, nebija vērojama.
Kā es pats iesaistījos nopietnākā vieglatlētikā? Informatīva atkāpe ir tāda, ka bērnībā biju īpaši mazs un diezgan vājš. Klasē vienmēr stāvēju pašā rindas galā un biju priecīgs ikreiz, kad nebiju pats pēdējais kādā no disciplīnām – skriešanā vai lekšanā. Krosā man gāja pavisam grūti, pārsvarā biju pēdējais un vel tagad man mamma dažreiz ģimenes sarunās atcerās, ka reiz sākumskolā es esot priecīgs atnācis pie viņas uz klasi un stāstījis, ka krosā esmu pat kādu apdzinis. Tolaik sporta stundā vienlaicīgi piedalījās ap 20 zēnu (nevis bērnu kopā) un man toreiz, kādā 2. vai 3.klasē varēja būt aptuveni kāda 15.-17. vieta krosā. Teikšu godīgi, baigi jau tās vieglatlētikas disciplīnas nevilināja un dotības man arī nebija, bet jādara tas bija tāpat. Daudz foršāk jau bija spēlēt futbolu vai basketbolu treniņu laikā. 5.klases vidū izdevās sarunāt, ka mani pieņems treneris Lulle savā treniņu grupā, lai gan tik maza vecuma sīkos tolaik īsti tur nevajadzēja. Bet tad atnāca vel daži mana vecuma sīkie un bija ok. Protams, galvenais tajos treniņos bija uzspēlēt bumbu, nevis īpaši trenēties vieglatlētikā, bet tas viss gāja loģiskā komplektā. Gribi spēlēt bumbu – jāizpilda vingrinājumi. Nepildīsi vingrinājumus – bumbu nespēlēsi. Tādā veidā solīti pa solītim notika, manuprāt, ļoti ģeniāla vispārīgā sportiskā attīstība, jo paralēli ļoti patīkamajam futbola un basketbola spēlēšanas procesam, tika arī apgūta vieglatlētika un uzlabota fiziskā kondīcija.
Tā kā tajā vecumposmā arī apmeklēju mūzikas skolu, kur man pēdējais mācību gads sakrita ar 6.klasi skolā, tad par pirmo gadu, kad nopietni sāku nodarboties ar vieglatlētiku, uzskatu 7.klasi jeb 1999.gada septembri, kad biju beidzot brīvs no mūzikas mācības un varēju 5 reizes nedēļā netraucēti apmeklēt treniņus. Protams, ne jau vienmēr tās 5 reizes sanāca, jo bija jau arī lietas jādara pagalmā vai jābraukājas ar riteni, vai ziemā jāspēlē hokejs uz slidotavas, bet principā vieglatlētikas treniņi bija mans galvenais brīvā laika pavadīšanas veids. Ja runā par pirmajām disciplīnām, tad komplekts būs barjeras un soļošana. Tā kā biju samērā lēns un mazs, ne pārāk spēcīgs, bet viegls, tad disciplīnu man piemeklēt nebija nemaz tik vienkārši. Bet kaut kas jau jādara bija un tad es tiku tieši pie šīm pirmajām disciplīnām. Man šķiet arī pirmajās sacensības, kur startēju ārpus Kokneses un arī ārpus skolas komandas (jo mani rezultāti bija pārāk švaki, lai iekļūtu skolas pieteikumā) skrēju tieši barjeras un soļoju 2km distance. Barjerās toreiz nokritu, lai gan labi iesāku, un paliku beigu daļā, bet soļošanā tiku līdz galam un šķiet ieņēmu 5. vai 6.vietu. Pēdējais nebiju.
Turpināju strādāt treniņos, fiziskā forma un spēks uzlabojās ar katru mēnesi un tiku atbrīvots no soļošanas, ko aizvietoja… trīssoļlēkšana. Barjeras, mana lēnuma, mazā auguma un nelokanības dēļ, arī man atkrita, bet treneris pamanīja, ka varbūt man varētu derēt trīssoļlēkšana. Ņemot vērā vieglo ķermeņa masu un arī to, ka spēka rādītāji bija uzlabojušies (nerunāsim par absolūto spēku, bet relatīvo spēku J) sāku lēkt trīssoli treniņos. Man šķiet aptuveni 8 metri bija mani pirmie nomērītie lēcieni, bet līdz gada beigām bija arī treniņi, kad lecu jau arī pie deviņiem metriem. Globālā kontekstā tas, protams, bija ļoti slikti un neievērojami, bet man pašam patika. Treniņos biju pietiekami labs, lai tiktu skolas basketbola komandā un tas mani apmierināja.
Šeit būs neliela atkāpīte. Iespējams un droši vien, ka daļa no maniem lasītājiem un faniem nezin, kas ir trīssoļlēkšana, tāpēc piedāvāju pavisam īsu definīciju un skaidrojumu no maniem privātajiem arhīviem (biomehānikas praktiskā darba, kuru veicu 2013.gadā).
Trīssoļlēkšana ir viena no tehniski sarežģītākajām vieglatlētikas disciplīnām, kas sastāv no ieskrējiena, trīs pēc kārtas sekojošiem atspērieniem (pirmajam solim obligāti jābūt pirms atspēriena dēlīša) un piezemēšanos smilšu bedrē. Pirmais un otrais atspēriens tiek veikts ar vienu un to pašu kāju, bet trešais atspēriens ar pretējo kāju. Piemēram, ja pirmais atspēriens uz atspēriena dēlīša ir izdarīts ar kreiso kāju, tad arī otrais atspēriens tiks izdarīts ar kreiso kāju, bet trešais – ar labo kāju. Piezemēšanās bedrē parasti notiek uz abām kājām vai daļēji sēdus. Trīssoļlēciena izpildei nepieciešama ļoti laba ķermeņa koordinācija, līdzsvars, kā arī spēka un ātruma īpašības. Trīssoļlēkšanas mērķis ir veikt pēc iespējas tālāku lēcienu, līdzīgi kā tāllēkšanā, tikai atšķirībā no tāllēkšanas, trīssoļlēkšana sastāv no trim pēc kārtas izpildītiem lēcieniem, bet tāllēkšana – tikai no viena lēciena. Rezultātu mēra no atspēriena dēlīša līdz tuvākajam sportista ķermeņa nospiedumam smilšu bedrē.
Trīssoļlēciena sastāvu varētu iedalīt sekojošās daļās.
- Ieskrējiens
- solis
- solis
- solis
- Piezemēšanās
Šāds iedalījums ir diezgan vispārīgs, un trīssoļlēkšanas mehānikas un biomehānikas pētīšanas nolūkos šos posmus iedala vēl sīkāk, lai varētu sameklēt visprecīzāk tās problēmvietas, kur var ieviest uzlabojumus, vai novērst esošās kļūdas. Trīssoļlēkšanas biomehānikā nav daudz pētījumu, salīdzinot ar citām vieglatlētikas disciplīnām, bet trīssoļlēkšana ir viena no sarežģītākajām disciplīnām, kur ir arī ļoti daudz problēmjautājumu, ko risināt. Kā jau daudzos gadījumos biomehānikā, ir dažādi pētījumi, mērījumi un to analīze kopsakarību noteikšanai, bet nav noteikta vispareizākā definīcija pareizai trīssoļlēkšanas tehnikai, jo katrs sportists ir unikāls, un iegūtie pētījumu secinājumi kalpo kā ieteikumi un rekomendācijas tehnikas pilnveidošanā un rezultātu uzlabošanā. Trīssoļlēkšanā kopā ir ļoti daudz tehniskās nianses un elementi, kur katram ir ļoti svarīga nozīme, jo gandrīz visi elementi ir savstarpēji saistīti, un kļūda vienā elementā var izraisīt vēl lielāku kļūdu nākošajā, kas nekādā veidā nevar ietekmēt galarezultātu pozitīvi. Piemēram, ja ieskrējiens būs pārāk lēns, nebūs pietiekami garas lidojuma fāzes, kas mazinās kopējo lēciena garumu. Ja ieskrējiens būs pārāk ātrs, nebūs spēka pareizi nokoordinēt ķermeni lēciena laikā, kas novedīs pie rezultāta samazināšanās. Ja pirmajā solī sportists atspersies pārāk stipri uz augšu, tiks zaudēts horizontālais ātrums.
Trīssoļlēkšana ir īpaša ar to, ka tā bija pirmā vieglatlētikas disciplīna mūsdienu Olimpiskajās spēlēs. 1896.gadā Atēnās, kur notika pirmās atjaunotās Olimpiskās spēles, amerikānis Džeims Konolijs uzvarēja ar rezultātu 13.72 metri. Pirmo Pasaules rekordu fiksēja 1911.gadā, kad amerikānis Dens Īherns aizleca 15.52 metrus tālu. Pirmo reizi 16 metrus sportists aizlēca 1936.gadā, kad to paveica japānis Naoto Tadžima. 17 metri pirmo reizi tika pievārēti 1960.gadā, kad to paveica polis Jozefs Šmids. Pēc tam Pasaules rekords auga pamazām līdz 1975. gadā brazīlietis Oliveira uzlaboja rekordu no 17.44 metriem un 17.89 metriem. Pēc 10 gadiem Villijs Benkss spēja lekt 17.97 metrus, bet 1995.gadā trīs reizes Pasaules rekordu laboja brits Džonatans Edvardss – 17.98m, 18.16m un 18.29m – tas ir arī šobrīd spēkā esošais Pasaules rekords. Latvijas rekords ir 17.56 metri un pieder koknesietim Mārim Bružikam.
Lūk arī daži praktiski video no sacensībām. Izmantoti personīgā arhīva un Youtube materiāli.
Mans pēdējais lēciens šī ģada ziemas čempionātā, 13.72 metri.
Elvijs Misāns, 17.02 metri, Latvijas visu laiku otrais labākais rezultāts.
Amerikāņa Maikla Konlija (šobrīd NBA komandas Memfisas “Grizzlies” spēlējošā aizsarga Maika Konlija tēvs) lēciens Barselonas Olimpiādē, kad ar pavēju 2.01 m lēciens netika atzīts par tā brīža Pasaules rekordu.
Pasaules rekorda lēciens, Džonatans Edvardss, 1995.gads
Māris Bružiks, labākais latviešu trīssoļlēcējs, Latvijas rekordists. Lēciens pāri 17 metriem sacensībās Somijā.
Kristiāns Teilors, šobrīd labākais trīssoļlēcējs Pasaulē.
Par pirmo nopietno atskaites punktu savā trīssoļlēkšanas karjerā uzskatu 9.klases beigas. Līdz tam braucu uz sacensībām un piedalījos dažādās disciplīnās, parasti ierindojoties aptuveni protokola vidusdaļā, bet pamazītēm spēju tikt arī labāko pusē. Treniņos rezultāts turpināja augt un arī pārliecība par saviem spēkiem auga, bet līdz Latvijas līmeņa sacensībām man joprojām bija ļoti tālu. Manas nopietnākās sacensības bija reģionālās skolu sacensības Aizkrauklē, kur centos palīdzēt skolas komandai ar ieskaites punktiem un vienmēr biju ļoti lepns, ja mana izcīnītā vieta noderēja skolas komandas rezultātam. Dīvaini, bet neatceros, vai līdz 10.klasei man izdevās izcīnīt arī kādu medaļu šajos mačos, bet man liekas, ka nē. 9.klases beigās kopā ar teneri Igoru Lulli un citiem grupas biedriem, devāmies uz Lietuvu, kur tradicionāli mūsējie piedalījās sacensībās Biržos. Piedalījos augstlēkšanā un trīssoļlēkšanā. Augstumā, škiet, tiku pāri savam ierastajam augstumam 1.50 metri, bet trīssolī pirmo reizi dzīvē pārlecu 12 metrus – precīzi 12 metrus un 12 centimetrus. Līdz tam treniņos nebiju lecis pat 11 metrus, bet toreiz biju labā formā. Nezinu, vai treneris toreiz tam pievērsa kādu īpašu uzmanību vai nē, bet atceros, ka pēc dažām nedēļām Kokneses sporta svētkos treneris uzslavēja mani un Ediju Andriksonu par to, ka mēs, būdami 9. un 8.klases skolēni, bijām lekuši pāri 12 metriem.
Treniņi turpinājās un pēc gada, 10.klases beigu daļā pirmo reizi piedzīvoju savu debiju Daugavas stadionā. Līdz tam biju stratējis tikai mazos stadionos, un lielākie bija Aizkraukles un Madonas stadioni, bet te pēkšņi – leģendārais Daugavas stadions. Bet, pirms stāstu par savas dzīves pirmo lielo startu, pastāstīšu par tā gada notikumiem reģionālajās skolu sacensībās Aizkrauklē, kuri mani toreiz šokēja, bet beidzās viss labi.
Tas bija 2003.gada maijā, kad pirmo reizi reģionālajās skolu sacensībās biju pieskaitāms pie favorītu loka. Tajā dienā starts bija paredzēts 4 disciplīnās – tālumā, 4×100 metru stafetē, 110 metru barjerskrējienā un trīssolī. Tālumā togad uzvarai pietika ar 6.15 metriem, bija pavēss laiks un rezultāti nebija augsti. Jau pirmajā lēcienā man padevās šis 6.15 metru lēciens un tas palika labākais rezultāts līdz sacensību beigām. Negaidīta uzvara, bet tāpat uzvara J Stafetē bijām stipri visu vidusskolas laiku, galvenokārt pateicoties leģionāram no Odzienas Raivim Krīgalim un skolas vienam no visu laiku ātrākajiem sprinteriem Edgaram Skadmanim. Neatceros, kas toreiz bija ceturtais skrējējs, bet zelts mums tika. Barjerās, kā ierasts tajā laikā, ierindojos aiz abiem pieminētajiem sportistiem, un dienas noslēgumā notika arī sacensības trīssolī.
Ja pēdējos gados trīssoļlēkšanas sacensības regionālajās sacensībās ir diezgan “plānas” ar nelielu dalībnieku skaitu, tad agrāk tā nebija. Rezultāti nebija pārāk augsti, jo disciplīna ir tehniski un fiziski grūta, bet dalībnieku skaits varēja būt ap 16 sportistiem. 2003.gadā es joprojām biju īss un uz pārējo fona izcēlos. Biju aptuveni 1.60 metrus garš, kamēr pārējie vidēji ap 180 centimetriem. Pienāca kārta manam pirmajam lēcienam. Izlecu. Normāls lēciens – varētu būt mazliet pāri 12 metriem, uz to brīdi tālākais starp visiem dalībniekiem, lielākā daļa dalībnieku un skatītāju neizpratnē. Sektora vecākā tiesnese toreiz bija Aina Juškevica, kura lēcienu neredzēja, jo palīdzēja sekretāram ar protokola noformēšanu, bet bija modras acis, kas manā lēcienā bija pamanījušas tehnisku brāķi, proti, es savu lēcienu, modro acu prāt, biju veicis ar …4 soļiem!!! Uzreiz pateikšu, ka esmu 1000% dross, ka lēcu tikai ar 3 soļiem, bet tā kā uz apkārtējā fona, ņemot vērā manu necilo fizisko ārieni, man vajadzēja lekt labākajā gadījumā ap 10 metriem, vecākai tiesnesei tika paziņots, ka esmu lēcienā kļūdījies, un, lai gan tiesnese šo lēcienu neredzēja, tika izrādīta uzticība pieredzējušajiem kolēģiem, ieskaitīta lēciena vietā saņēmu lielu X zīmi pretī savam uzvārdam rezultātu protokolā. Šīs 4 modrās acis piederēja diviem kungiem – Vecumnieka kungam no Vecbebriem un Silava kungam no Neretas, kuri abi bija saskatījuši šo pārkāpumu.
Bija skaidrs, ka šādos apstākļos man sacensības nav iespējams turpināt, jo man vienkārši neskaitīs nevienu lēcienu. Vēl šodien šo visu var apliecināt aculiecinieki, mana māsa Agra un mana treniņu biedrene Laura Igaune, kura pēc dažiem gadiem pierādīja sevi kā daudzkārtēju Latvijas čempioni diska un vesera mešanā. Par laimi, pauze starp lēcieniem bija pietiekami liela, lai uzmeklētu stadionā sev aizstāvi – treneri Lulli, kurš zibenīgi bija klāt sektorā un vēroja sacensības, lai modrās acis un vecākā tiesnese nepamana vel kādu tehnisku kļūdu manu lēcienu izpildījumā. Nākošie lēcieni bija mazliet tuvāki nekā pirmais neieskaitītais un toreiz, man škiet, rezultāts bija tieši 12 metri, kas deva man otro vietu. Varbūt lasītājam liksies, kāpēc rezultāts ir tik mazs, tāpēc veikšu nelielu paskaidrojumu.
Trīssoļlēkšanā, lai uzrādītu savu maksimālo rezultātu, līdzīgi kā citās dicplīnās, ir jābūt gatavam par 110%. Tas nozīmē, ka ir jābūt perfektā sportiskā formā, ir jābūt atpūtušamies, ir jāsanāk visām tehniskām lietām un niansēm, jābūt labvēlīgiem laika apstākļiem. Trīssolis parasti notika ap četriem vai pieciem pēcpusdienā, bet pirmais starts notika no rīta 10:00. Pa vidu vel stafete un barjeras, kas dienas beigās Tev paņem daudz spēka. Daudzi trīssoļlēcēji apstiprinās, ka trīssolis kā ne vienīgais veids sacensībās, nekad nebūs tik labs kā tad, ja tas būs vienīgais veids.
Tā nu man gāja toreiz Aizkrauklē, bet guvu vērtīgu pieredzi. Nekad nevienam bērnam nenoņemšu prieku par labu lēcienu vai metienu, brutāli neieskaitot pareizu mēģinājumu. Un šo gadu laikā esmu sastapies ar situācijām, kad šādas situācijas notiek, kur sportists un viņa treneris ir bezspēcīgs tiesneša priekšā, kurš, pie noteiktiem apstākļiem, bez pamatojuma var neieskaitīt pareizus mēģinājumus.
Bet atgriežamies pie mana pirmā starta Daugavas stadionā. Tas nebija sen plānots starts, bet tā kā treneris treniņos redzēja, ka mans rezultāts jau tuvojas 13 metriem, tad tika nolemts izmēgināt manus spēkus Rīgas jaunatnes meistarsacīkstēs. Izrādījās, ka man pat nebija īsti piemērota starta forma, kā rezultātā man steidzamības kārtā bija jāsagādā sporta krekls un šorti. Iepriekš biju startējis standarta T kreklos, kurus treneris sauca par buriniekiem, un platos šortos, kuri, visticamāk, noņēma man kādus centimetrus nost. Tiku pie jauna Adidas sporta krekla un lietotiem sarkanīgiem šortiem, kuros startēju pēc tam vel kādu laiku (krekls gan man ir vel šobrīd).
Mans pirmais sacensību krekls, šogad kreklam apritēs 16 gadi 🙂
Ieejot stadionā, likās ka esmu Pasaules līmeņa mačos, lielas tribīnes, apkārt daudzi labākie valsts sportisti jaunatnes vecumā, un pa vidu es. Likās, ka esmu kādas 4x sliktāks par viņiem un labāk nebūtu braucis, bet jāstartē man bija. Visos lēcienos, skrienot uz dēlīti bija nenormālas bailes. Tā rezultātā atspēros apmēram 50 cm pirms atspēriena vietas. Tas vel nekas. Treneris dusmīgs, kliedz pa visu stadionu, lai es nem**ot no dēļa un skrienu virsū. Paņemu divas pēdas uz priekšu un atkal 50cm pirms dēļa, atkal treneris dusmās. Kādā piektajā lēcienā, turpinot ņemt ieskrējienu pa divām pēdām tuvāk, atspēros ar otru kāju, jo likās, ka citādi pārkāpšu atspēriena deli. Izlecu, pat diezgan normāli, bet treneris vel dusmīgāks kā iepriekš. “Tu st****n, tā vietā, lai beidzot normāli atspertos, vairāk kā metru pirms dēļa atsperies ar otru kāju, beidz vienreiz m**t no dēļa un lec”. Pēdējā lēcienā, protams, arī nedaskrēju līdz dēlim un sacensības pabeidzu, pēc manām atmiņām, ar rezultātu 12.72 metri. Nākamajā treniņā mans galvenais uzdevums no trenera bija obligāta dēlīša pārkāpšana vismaz 20 reizes. Viņš skaitīja katru lēcienu un ātrāk mājās netiku.
Tas viss atmaksājās un tā gada jaunatnes čempionātā (U18), tajā pašā Daugavas stadionā, salecu 13.38 metrus, kas man deva 4.vietu Latvijā. Vēl pirms pāris nedēļām man tas likās neiedomājami.
2003.gada notikumi bija tie, kas ievadīja mani nopietnākā trīssoļlēkšanā. Biju ticis pie vadošajiem sportistiem, tiesa, tikai vietas ziņā, jo labākie mana vecuma džeki leca krietni vairāk. 2004.gada U20 čempionātā salecu 13.88, tas bija kādā 4. Lēcienā. Pēc tā lēciena treneris teica: “Tas bija perfekts lēciens. No tāda ieskrējiena tālāk nav iespējams lekt. Jāņem divi soļi klāt, citādāk vairāk nesaleksi.” Uz atlikušajiem diviem lēcieniem tika pagarināts ieskrējiens, bet tas rezultātu nedeva, jo pie ātruma bija jāpierod, kas man neizdevās. Rezultāts man deva 4.vietu. Vēl pēc gada, 2005.gadā, pirmo reizi izpelnījos godu pirmo reizi dzīvē startēt Latvijas čempionātā vieglatlētikā pieaugušajiem. Tas man toreiz likās kosmoss – lekt kopā ar visiem tolaik labākajiem Latvijas sportistiem. Atlēti toreiz likās grandiozi, nenormāli ātri, nenormāli spēcīgi. Un pa vidu es, apmēram 55 kg smags un 170cm garš sīkais. Un sanāca baigi labi – 6.vieta no 7 dalībniekiem ar rezultātu 14.35 metri! Pirmo reizi dzīvē lēcu tik daudz un pats biju pārsteigts. Tas arī gandrīz gadu palika mans personīgais rekords, jo tā gada U20 čempionātā, kurš notika pēc tam, iespēju tikai 14.20m.
Vidusskola tika pabeigta un devos mācīties uz augstskolu Rīgā, kur arī nolēmu turpināt trenēšanos trīssoļlēkšanā. Paralēli mācībām mēģināju pēc iespējas biežāk apmeklēt treniņus, lai turpinātu savu sportisko izaugsmi. Man treneris bija Viktors Bonders. Man sākumā likās, ka ar manu rezultātu tikt augstskolas treniņu grupā nebūs viegli, bet izrādījās, ka augstskolai mans rezultāts ir ļoti vajadzīgs un turpmākos trīs gadus biju RTU labākais trīssoļlēcējs. No pirmās ziemas sezonas augstskolā vēlos izcelt savu startu LVS kausā, kas bija ziemas sezonas noslēdzošās sacensības. Toreiz nepiedalījās vairāki vadošie lēcēji un man izdevās šo kausu izcīnīt, atkārtojot savu personīgo rekordu – 14.35 metri. Tā arī bija vienīgā reize, kad startētju Olimpiskā centra manēžā, kuru pēc kāda īsa laika arī likvidēja un tur vairs sacensības nenotika. Tuvojās vasaras sezona un mani iekļāva Rīgas komandas sastāvā startam Prezidenta balvas izcīņā. Prezidenta balvā tolaik notika cīņa starp Latvijas novadiem un Rīgas pilsētu. Latgale, Vidzeme, Zemgale, Kurzeme un Rīga pieteica pa diviem sportistiem katrā vieglatlētikas dsciplīnā gan vīriešiem, gan sievietēm un divu dienu garumā Valmieras Jāņa Daliņa stadionā risinājās sacensības visās vieglatlētikas disciplīnās. Startēju no Rīgas komandas un sacensības pabeidzu ar personīgo rekordu – 14.50 metri un bronzas medaļu savā Prezidenta balvas debijā. Toreiz biju ļoti saviļnots par šo sasniegumu, jo visas sezonas treniņi bija atmaksājušies un nopelnītā medaļa sniedza līdz tam lielākos iespaidus. Pēc tam sekojošajā Latvijas čempionātā personīgo rekordu vairs neuzlaboju, bet sezona bija vērtējama ar plusa zīmi.
LVS kausa uzvarētaja kauss, 2006.gada marts
Nākamajā gadā, kurš bija 2007, savu personīgo rekordu uzlaboju līdz 14.82 metriem, bet vēl pēc gada, 2008.gada jūnijā, pavisam negaidīti, vienās no sezonas pirmajām sacensībām stadionā tiku pie sava personīgā rekorda, kurš ir aktuāls vel šodien un, visticamāk, vairs nekad netiks uzlabots. Valmieras stadionā, kurš ir viens no maniem mīļākajiem stadioniem un kurā esmu izpildījis savas dzīves labākos lēcienus, norisinājās Pasaules latviešu Trīszvaigžņu spēļu sacensības, kuras bija plānotas vien kā sagatavošanās posma sacensības. Toreiz bez īpaša uztraukuma devos uz sacensībām, lai vienkārši nostartētu, bet sanāca daudz labāk. Pašam neticot, otrajā vai trešajā mēģinājumā, aizlēcu 14.93 metrus tālu. Treneris arī bija pārsteigts un tās bija līdz šim reālākās sacensības, kur būtu bijis iespējams aizlekt pilnus 15 metrus. Diemžēl toreiz tas neizdevās un arī pietuvoties šim rezultātam arī vairs neesmu varējis.
2008.gada vasarā notika vairāki notikumi, kas mazināja manu azartu trīssoļlēkšanā un neregulārie treniņi man vairs neļāva sagatvoties kam nopietnam. Jau rudenī pārtraucu treniņus, vairāk pievēršoties darbam un mācībām un tā, diemžēl, uz aptuveni diviem no vieglatlētikas pagāju malā. Bet ilgi bez tā izturēt nevarēju. 2011.gadā, kad biju atgriezies uz dzīvi Koknesē, atsāku sportot. Izrādījās, ka treneri man dzīves laikā bija iedevuši pietiekamu fizisko bāzi, lai ar nelieliem treniņiem atgūtu labu fizisko formu, un, tā kā veselība man bija laba, tad atgriezos sacensību apritē. Togad arī pirmo reizi dzīvē startēju Liepājā un Latvijas čempionātā tiku pie 14.56 metrus tāla lēciena, kas toreiz bija pietiekami 4.vietai. 14.56 arī ir tālākais lēciens kopš 2011.gadā atsāku trenēties.
2012.gadā tiku pie sava vienīgā Latvijas čempiona titula. Sacensībās Daugavas stadionā čempionātam bija pieteikti 4 sportisti, kas nozīmēja, ka cerības uz medaļu bija labas. Arī medaļa man pirms tam nebija bijusi, bet zelts toreiz arī varēja būt. Pie tam to sacensību favorīts tajā reizē Roberts Naglis iesildīšanās laikā notraumējās un sacensībās neleca. Līdz ar to palikām trīs sportisti, kas savā starpā sāka dalīt medaļas. No atlikušajiem labākais izrādījos es, uzrādot rezultātu 14.44 metri.
Mana vienīgā LČ zelta medaļa, 2012.gads, Rīga
2013.gadā Jēkabpilī aizlecu 14.33 metrus un tiku pie LČ bronzas. 2014.gadā biju švaki gatavojies un ar 14.01 metru LČ Ogrē ierindojos kā ceturtais. Īpašs un aizraujošs bija Latvijas čempionāts 2015.gadā Ventspilī, kur bij ļoti interesants mačs. Īpašas šīs sacensības bija ar to, ka par Latvijas čempionu kļuva man brālis Ilmārs, aizlecot 14.74 metri, bet aizraujošas, jo šoreiz ar 14.35 ierindojos tikai 5.vietā. Toreiz septiņi sportisti saleca mazāk kā 50 centimetros un tas viennozīmīgi ir līdz šim blīvākais rezultātu kopums, kurā esmu bijis iesaistīts. 2016.gadā cīnījos ar muguras savainojumu un sacensībās aizlecu vien 13.49 metrus, jo treniņus praktiski neaizvadīju. Bet nākamajā vasarā mugura sadzīja un tiku pie bronzas 2017.gada čempionātā Ogrē ar rezultātu 14.31 metrs. 2018.gadā rezultāta līmenis tika saglabāts un atjaunotajā Rīgas stadionā ar 14.35 metriem tika izcīnīta 4.vieta. 2019.gadā pēc ilgāka laika startēju arī Latvijas čempionātā telpās un ieguvu 6.vietu ar pieticīgu 13.72 metrus tālu lēcienu.
Manas visu laiku nozīmīgākās medaļas trīssoļlēkšanā
Līdz ar to Latvijas čempionātā vieglatlētikā pieaugušajiem startēju jau 14 gadus. 2005.gadā debitēju ar 14.35 metriem un pērn atkārtoju tieši to pašu. Varētu teikt, ka 14 gadus esmu saglabājis to pašu līmeni, jo rezultāts sakrīt uz centimetru. Bet vai izdosies to noturēt arī turpmāk? Ļoti gribētos vel dažus gadus uzlekt 14 metru robežās, bet ar katru gadu tas paliek mazliet grūtāk, jo ķermenis tomēr pamazām noveco un trīssoļlēkšanai nepieciešamās fiziskās īpašības dabiskā ceļā sāk pasliktināties.
Kas man ir bijusi un ir trīssoļlēkšana? Nopietns hobijs. Nevarētu teikt, ka jebkad esmu trenējies profesionāli, ka esmu ievērojis nopietnu režīmu. Sasniedzu I sporta klases rezultātu, ar kuru Latvijas līmeņa sacensībās varu diezgan stabili tikt labāko sešiniekā jau 14 gadus. Citi varbūt domās, kāpēc es to daru, ar visai zemu un necilu rezultātu startēju mačos, gatavojos tiem, tērēju laiku, spēku un līdzekļus, lai reizi gadā piedalītos valsts čempionātā un varbūt pie apstākļu sakritības iegūtu kādu medaļu. Un lūk manas atbildes jums:
- Kaut kas dzīvē ir jādara – esmu jau pietiekami pieaudzis, vecs un apdomīgs, lai teiktu tā, ka dzīvē visu laiku ir kaut kas jādara, un nevis vienkārši jādara, bet ar kādu mērķi. Jābūt mērķtiecīgai darbībai katru dienu. Nu labi, 1x divās nedēļās var paslinkot un nedarīt neko, bet pārējā laikā ir jānodarbojas ar ko paliekošu. Katrs gatavošanās posms sacensībām man sniedz jaunas iemaņas un zināšanas, kuras izmantoju gan sevis pilnveidošanai, gan mācu to citiem. Tas ir nebeidzams process, kas attīstās katru dienu un ir patīkami būt daļai no tā visa. Ir jāpiespiež sevi kaut ko darīt, lai būtu prieks un gandarījums par paveikto.
- Trīssoļlēkšanas sacensības man ir prikols, kā teica viens mans sacensību biedrs. Pie reizes varu apvienot ar mērķtiecīgu darbošanos. Prikols tamdēļ, ka situācija Latvijas trīssoļlēkšanā ir tāda, ka ar savu rezultātu esmu bronzas medaļas pretendents gandrīz jebkurā sacensībā un ta sir forši. Ta sir tas prikols, ka varu mierīgi dzīvot parasta cilvēka dzīvi, tad dažas nedēļas pagatavoties, uzlekt un būs starp laureātiem. It kā nekas sevišķs, bet forši, ka varu reizi pa reizei kāpt uz pjedestāla un atskaitīties sev, ka ir paveikts atkal kāds maziņš uzdevums.
- Sportu es mīlu un bez tā nevaru. Trīssoļlēkšana ir mana pamatdisciplīna sportā. Lai gan arī neesmu īsti piemērots, jo esmu pārāk īss un arī ātruma īpašības man nav vajadzīgajā kvalitātē, tomēr ar treniņiem vairāk kā 10 gadu garumā esmu ticis feinā vietā – trīssoļlēcēju augšgalā, kas man ļauj startēt ikvienās valsts mēroga sacensībās un arī konkurēt par top 3. Galu gala šis ir valsts čempionāta līmenis, nevis vienkārši kāds reģionālais starts. Protams, es arī uzspēlēju futbolu, basketbolu, pabraucu biatlonā vai paslēpoju no kalna, bet šajos sporta veidos tas ir iesācēju/amatieru līmenis.
Pavisam nesen bijušais vieglatlēts, sporta fanātiķis un statistiķis Andris Staģis publicēja visu laiku Latvijas vieglatlētu Top 200 katrā disciplīnā. Un arī savu vārdu atradu šajā tabulā. Mans personīgais rekords, kas ir 14.93 metri, ir Latvijas republikas visu laiku 70. Labākais rezultāts. Tieši virs manis ar rezultātu 14.96 metri atrodas mans attāls radinieks Ēriks Kehris, kurš bija viens no labākajiem sava laika vieglatlētiem gan Latvijā, gan Padomju savienībā. Ēriks savu personīgo rekordu uzstādīja 1957.gadā. Mans brālis Ilmārs Kalniņš šajā topā ar 15.16 metriem ieņem 55.vietu. Bijušais koknesietis Vilnis Zariņš, kurš šobrīd vieglatlētiku māca Bauskas sporta skolā, ar 15.54 metriem ir 39.labākais. Šobrīd joprojām aktīvais Māris Eglītis, kuru noteikti daudzi ir pamanījuši gan Kokneses stadionā, gan sporta hallē ar 15.73 metriem ir visu laiku 26.labākais Latvijā. Un tas vel nav viss – 10.vietā ar 16.12 metriem ierindojas Arvīds Vītols, bet topa pirmajā vietā – neviens cits kā izcilais Māris Bružiks, kuram ir visu laiku pārliecinoši labākais Latvijas sportistu rezultāts – 17.56 metri, kas sasniegts 1988.gadā. Šī brīža labākais Latvijas trīssoļlēcējs Elvijs Misāns, ar kuru “sacenšos” jau vairāk kā 10 gadus, ir topa otrajā vietā ar 17.02 metriem. Diezgan daudz koknesiešu (iespējams, vēl kāds nav pieminēts, kā piemēram Andis Dandēns (Staģa tabulā parādās Jānis Dandēns, kas, iespējams, ir kļūdaini)) šajā sporta veidā. Lielākoties pateicoties Igoram Lullem.
Man Wordā rāda, ka tūlīt sāksies jau 8.lapa un man liekas, ka jums jau apnīk lasīt. Tāpēc tuvošos noslēguma vārdiem. Sāku kopsavilkumu.
Savu dzīvi bez sporta nevaru iedomāties, un esmu priecīgs, ka man ir bijusi iespēja sagatavoties šādā olimpiskā sporta veidā līdz tādam līmenim, kurā esmu viens no valsts labākajiem (pēdējos 10 gados trīssoļlēkšanā esmu Top 10). Izklausās skaļi un pats apzinos, ka ļoti labs jau neesmu, bet pie labāko pulka esmu un ar to arī lepojos. Trīssoļlēkšana ir ļoti grūta disciplīna, jo prasa lielu darbu un labu veselību. Un smagie trīssoļlēkšanas treniņi man ir arī neatsverami palīdzējuši visos citos sporta veidos – basketbolā, futbolā, trīscīņā, slēpošanā un citos. Man ir liels prieks, ka caur šo visu trīssoļlēkšanas procesu esmu saticis lieliskus, zinošus un sportiskus cilvēkus. Pirmkārt, paldies manam tētim un vecmammai par pirmajiem pamatiem vieglatlētikā. Paldies Igoram Lullem par ievadīšanu nopietnos trīssoļlēkšanas treniņos un sacensībās. Paldies Viktoram Bonderam par manas tehnikas uzlabošanu un strādāšanu ar mani 3 gadu garumā. Varu tikai pateikt, ka augstskolā vasaras sezonā bieži biju vienīgais audzeknis un treneris speciāli manis dēļ mēroja ceļu uz Daugavas stadionu no mājām Ādažos, lai novadītu treniņu. Paldies Mārim Eglītim, kurš jau vairākus gadus palīdz ar vērtīgiem padomiem treniņos, no viņa mācos daudz. Paldies visu laiku labākajam latvietim šajā veidā Mārim Bružikam, kurš pēdējā laikā uzturas Koknesē un starp pietupienu piegājieniem padalās ar fantastiski vērtīgiem stāstiem un padomiem no savas spožās karjeras. Paldies arī visiem treniņu biedriem, kas vienmēr bijuši kopā treniņos un palīdzējuši ar konkurenci un padomu. Patīkamas atmiņas no šī visa. Un paldies arī visiem maniem tuvajiem, kas ikdienā tur par mani īkšķi, atbalsta un fano. Paldies, ka izlasījāt un ceru, ka nākamais bloga ieraksts taps jau pavisam drīz un tas būs par kādu citu manas dzīves svarīgu sporta veidu.
Deivids