Blogs. Deivids un sports. 1.daļa

Šis ir bloga ieraksts, tajā paustais ir tikai autora personīgais viedoklis, tāpēc to neasociēt ar jebko citu kā tikai ar autora izteiktajiem vārdiem.

Jau ilgāku laiku esmu vēlējies uzsākt vairāku bloga ierakstu sēriju, kurā runātu par sportu. Tā kā tas ir mans subjektīvais skatījums uz dažādām sporta norisēm mājās, darbā, sporta skolā, Koknesē, Latvijā un Pasaulē, tad bloga lielais virsraksts ir izvēlēts “Deivids un sports”, bet zem lielā virsraksta būs apakšā vairāki atseviški bloga ieraksti – stāsti, kuros runāšu par kādu konkrētu sporta notikumu, atgadījumu, novērojumu, problēmu, interesantu gadījumu, personīgo pieredzi un daudz ko citu. Līdz ar to piedavāju pirmo ierakstu šajā blogu sērijā, un tas ir – “Deivids un pauerliftings”. Esiet pacietīgi lasītāji 🙂

Ar pauerliftingu pirmo reizi personīgi saskāros 2015.gadā, kad Kokneses novada Ielu sacensību 2015 ietvaros ap Lieldienām notika Ielu sacensību posms pauerliftingā jeb spēka trīscīņā, kur piedalījās vairāki koknesieši, cīnoties par savām ielu un teritoriju komandām. Toreiz tas viss bija vairāk kā tāds šovs, jo neviens tam īpaši speciāli negatavojās, noteikumi bija visnotaļ atviegloti, bet paceltie, atkarībā no sportistu sagatavotības bija gan ļoti labi, gan ļoti pieticīgi. Atrodot vietējā arhīvā pirmo pauerliftinga sacensību rezultātus, kurus ļoti teiksmainā svētku valodā toreiz aprakstīja kāds Lieldienu reportieris, varam redzēt kādi tie bija. Jāņem vērā fakts, ka Ielu sacensībās un arī KSC atklātajās sacensībās yiek pieļautas aykapec no īpaši stingrajiem oficiālajiem noteikumiem, kas nozīmē, ka rezultāti ir augstāki, un vel mazliet augstākus tos padara Kokneses sporta centra inventārā esošās svaru ripas, kuras, pēc ekspertu apreķiniem ir mazliet vieglākas, kas veido vel nelielu handikapu. Bet kā sagatavošanās mači, tie ir ļoti labi, un kopš 2015.gada Ielu sacensībām, pauerliftinga mači Koknesē ir notikuši vel divas reizes – 2016.gada pavasarī un 2017.gada pavasarī un noteikti notiks arī 2018.gada pavasarī (kā man apstiprināja KSC vadītājs Dāvis Kalniņš).

Sākšu ar pavisam īsu apstāstu par to, kā pauerliftings ienaca Koknesē pirms nepilniem 3 gadiem un kapēc par to runaju tieši šobrīd. 2014.gada vasarā Kokneses sporta centra sacensību organizēšanas nodaļā dzima ideja par Ielu sacensību atjaunošanu Koknesē un tika uzsākts intensīvs darbs pie nolikuma izstrādes. Tika pieaicināti dažādi eksperti, kas sniedza savus komentārus un idejas par sporta veidu klāstu, kas būtu iekļaujami kopvērtējumā un spēka trīscīņu ieteica Didzis Bērziņš, cilvēks, kurš ar sportu ir vairāk nekā vienkārši uz Tu, viņam tā ir reliģija un liela daļa dzīves misijas. Tolaik Didzis pats trīscīņai negatavojās, viņš vel spēlēja basketbolu un futbolu, bet ideja par trīscīņu likas interesanta, jo vairāki regulāri spēka sportisti Koknesē bija un sacensības notika. Šīs sacensības laikam arī Didzim deva stimulu pamēģināt trīscīņu nedaudz nopietnāk un jau 2015.gada novembrī viņš kopā ar Andreju devās uz Siguldu, lai izmēģinātu spēkus Latvijas čempionātā, toreiz Didzim augstā 2.vieta svara līdz 120 kg ar 685 kg summu (235 +167.5+282.5), bet Andrejam neveiksmīgs mačs noteikumu nezināšanas dēļ. Pārējie toreiz jutām līdz interneta tiešraidē un turējām īkšķus. 2016.gada pavasarī notika jau KSC atklātie mači pauerliftingā, bet līdz 2016.gada LČ, kas notika novembrī, Didzis bija iedvesmojis sev līdzi uz Siguldu aizbraukt vēl 6 atlētus, lai sacensībās startētu jau kā komanda un būtu iespēja cīnīties par augstu vietu arī kopvērtējumā. Līdzi Didzim devās arī Ēriks Krupenkins, Ilmārs Kalniņš, Ritvars Kļaviņš, Agris Skrejāns, Mārtiņš Broks, Andrejs Pavļenkovs, kuri pa visiem iespēja 3 medaļas un ar to pietika 2.vietai komandu kopvērtejumā. Tas bija nenormāls stimuls pagatavoties nopietnāk 2017.gada čempionātam un to mēs varējām redzēt šogad.

Kas attiecas uz mani, tad 2015.gadā sacensībās startēju ar svaru ap 62kg un tiku galā ar summu 330 kg (115+60+155), kur godīgi varu pateikt, ka officiālos mačos noteikti būtu mazāk, jo pietupienā tolaik trūka dziļuma un spiešanu visi veica bez pauzes, kas tomēr ietekmē rezultātu. Toreiz sacensībām prakstiski negatavojos, iztiku ar vieglatlētikas treniņos iegūto. 2016.gadā pirms mačiem veicu nedaudz lielāku treniņu darbu, apmēram mēnesi iepriekš mazliet pacilājot svarus un sacensībās jau tiku pie summas 352.5 (132.5 + 65 + 155) un arī pie nopietnas muguras traumas, kas man dažreiz atgādina arī vel šodien, bet esmu iemācījies ar to sadzīvot un tieši trīscīņai tas man vairs netraucē vispār. Toreiz mēgināju no zemes vilkt 162.5 kg un nopietni savilku vienu no muguras muskuļiem, kam pa virsu uzdodot slodzi futbola laukumā, tiku pie diska trūces, bet par laimi ir izdevies to visu apārstēt ar pareiziem vingrinājumiem un slodzēm un mugura man tagad sap pat retāk nekā iepriekš.

2016.gadā, komplektejot komandu startam LČ, Didzis piedavāja arī startēt, bet bija viens visnotaļ sarežgīts uzdevums, jo bija jātiek mazajā svara kategorijā (līdz 59 kg) ,kas nozīmēja, ka man bija jātiek vaļā no 5 kg svara, kas ir visnotaļ daudz manam jau ta salīdzinoši mazajam svaram un ta kā laiks bija ieronežots, tad man tas nebija pa spēkam un es paliku mājās. Arī taja vasarā un rudenī es bija bailīgs par savu veselību un biju ļoti izlaidis visus iespējamos treniņus gan stadiona gan svaru zālē un pie nopietna rezultata nebūtu ticis, bet minimālo normu, kas 59iekiem i3 270 kg, visticamāk pievarētu tāpat.

2017.gada KSC atklatajos mačos piedalījos arī pavisam svaigs, treniņos izdarot vien dažus kontrolcēlienus, varbūt mazliet vairāk pastrādājot uz spiešanu, jo tur mazāka slodze mugurai, vismaz ceļot ar manu tehniku. Šoreiz gan centos izpildīt visus vingrinājumus pēc sacensību noteikumiem un pietupienā tiku gala ar 107.5 kg, spiešanā gan veicu nelielas atkāpes tehnikā un sanāca personīgais 67.5, bet vilkmē, baidoties par muguru, uzcēļu vien 140 kg, bet tas sanāca viegli un deva man jaunu ticību savai mugurai. Jau tobrīd nolēmu, ka veiksmīgas vasaras gadījumā (ja veselības ļaus izdarīt labu vispārējo treniņu darbu vasaras mēnešos) mēģināšu gatavoties LČ trīscīņā 2017 un tā arī beigās notika.

Vispirms man gadījās veiksmīgs jūlija mēnesis vieglatlētikā, kur tiku pie bronzas medaļas LČ trīssoļlēkšanā un tas deva stimulu pagatavoties vēl. Augustā turpināju aktīvi trenēties stadionā, arvien vairāk pieslēdzot arī spēka treniņus un jau septembrī uzrādīju labus rezultātus tāllēkšanā un arī trīssolī. Jau daļu vasaras centos piedomāt arī pie uztura un ķermeņa masas, organizējot savu ēdienkarti, īpaši pirmssacensību periodā. Tādā veidā arī lielā mērā nodrošināju sev 3.vietu trīssoļlēkšanā LČ un arī labos rezultātus septembra mačos Koknesē.

Jau septembra vidū, kad vieglatlētikas sezona bija noslēgusies, nolēmu sevi piespiest saņemties un iekļūt gan svara kategorijā, gan uzrādīt cienīgu un konkurētspējīgu rezultātu, lai pauerliftinga mačos nostartētu godam. Tam bija nepieciešamas divas svarīgas lietas – pārdomāts un ļoti regulārs treniņu grafiks ka arī ēšanas disciplīna un pat kaut kāda sava veida diēta, lai pakāpeniski samazinātu svaru, jo strauji manam ķermenim to izdarīt ir grūti. Tā nu jau no septembra vidus centos ēst veselīgi – ēdu salīdzinoši maz ogļhidrātu, centos izlaist saldumus, kūkas, čipšus, citus draņkus, samazināt saldināto dzērienu daudzumu utt. Brīvdienās gan sanāca ieēst gan čipšus, gan bulciņas un kādreiz arī pa kādam saldinātajam dzērienam, bet vismaz nedēļas dienās centos būt “labs” un ēst godīgi. Ko es varu pateikt par to visu? Svars ļoti ievērojami nekritās, līdz 1 kg pa nedeļu, bet brīvdienās parasti daļa uzņēmās atpakaļ, bet galvenais, ka ikdienā bija vairāk enerģijas un daudz labāka pašsajūta, kas attiecīgi nozīmēja lielāku darba apjoma veikšanu treniņos, pietika arī spēka skriet regulārus krosus, ko iepriekš darīju ļoti ļoti reti, pat pārāk reti.

Tādā mērenā ritmā nodžīvoju līdz pat 29.oktobrim, kad nenormāli pieēdos un biju sačakarējis visu iepriekš izdarīto un tad man sieva parādīja internetā vienu ierakstu par griķu diētu, kuras pamatuzdevums ir ķermeņa detoksikācija, bet blakusefektos parādās arī diezgan ievērojams svara zudums. Tātad, vari ēst CIK GRIBI griķus (briedinātus, bez sāls) un 1L kefīra dienā, papildus var dzert ūdeni un nevar ēst 4h pirms gulētiešanas. Tā es 1dienā uzsāku so izaicinājumu, lai paskatītos, kā viss sanāks. Pirmdienā sākot, kad svari paradīja gandrīz 65kg, līdz piektdienas pēcpusdienai biju ticis līdz 62.5 kg, kas bija ļoti cerīgi. Nevarētu teikt, ka negribējās ēst arī kaut ko citu, bet šoreiz apņēmība bija stiprāka. Tā kā 5dienās spēlējam KNČ basketbolā un slodze katru piektdienu sanāk diezgan līdzīga, tad katru piektdienu svēros arī pēc basketbola un kontrolēju savu svaru. 3.novembrī pēc basketbola bija 61.2 kg. Pēc griķu diētas, kuru piekopu 5 dienas, pārgāju pie vienkārši 1500 kcal diētas, kur ievēroju vispārējās “pareizās” ēšanas nosacījumus – neēst cukuru, sāli, neēst ogļhidrātus vēlāk par 18:00 vakarā un skaitīt kalorijas, lai to skaits dienā nepārsniegtu 1500. Gatavoju 98% ēdienreižu sev pats, sverot visas sastavdaļas līdz grama precizitātei – arī vērtīga pieredze – iemācījos daudz jaunas receptes un tagad ļoti labi pārzinu produktu uzturvērtības un sastāvus. Nākamajā kontrolsvēršanās reizē 10.novembrī biju ticis jau līdz 60.8 kg (pēc basketbola), bet vel nedeļu vēlāk lidz 60.2 kg (pēc basketbola), kas lika cerēt, ka tomēr maģiskais 59kg slieksnis tiks pārsniegts. Atlika tikai nedēļa, bet pati pati grūtākā. Teikšu godīgi, bija grūti, enerģijas sāka aptrūkties, pasliktinājās garastāvoklis, palielinājās aizkaitināmība, bija apātiskums un negribējās ne ar vienu runāties, jo viss ļoti uztrauca un kaitināja. Bet līdz mērķim bija tikai nedēļa un viens lieks kg. To gan manī atrast bija grūti, jo kauli spiedās ārā caur ādu un asinsvadi bija pat sataustāmi uz vēdera. Bieži tauku trūkuma dēļ sala pirksti, un skrienot uz slīdceliņa pirmās sviedru piles izdalijās vien ap 1500. metru skrienot jakā un garajās biksēs. Bet galu galā izturēju un sacensību rītā, pēc ļoti garas nakts un iepriekšēja vakara, kad nebiju jau ēdis apmēram 15 h, iesvēros vajadzīgajā kategorijā ar 58.7 kg.

Gribēju vien vel atzīmēt to, ka acīmredzot pateicoties veselīgajam uzturam un proteīna kokteiļiem vakaros, izdevās saglabāt labu muskuļu spēku, jo treniņos rādītāji nekritās, pat bija vērojams neliels spēka pieaugums un personīgie krita vēl pat 10 dienas pirms sacensībām. Tas pie  visa tā, ka svars jau bija krietni zaudēts un loģisks būtu bijis neliels kritums, bet tagad analizējot tas šķiet pareizi, ka svars netika nomests pārāk strauji.

Pienāca 25. novembris, jau mazliet pirms 9:00 bijām Siguldas sporta centrā, lai pēc iespējas ātrāk iesvērtos vajadzīgajos svaros un varētu beidzot kārtīgi paēst. Ap 9:30 svari parādījā nepieciešamo 58.7 kg un es devos uz mašīnu, lai iestiprinātos. Liels proteīna kokteilis, sāļie rieksti, kurus vēlējos jau kopš novembra sākuma, tad biezpiena sieriņš ar sukādēm un divas lielas saldās bulciņas SSC kafejnīcā. Biju svētlaimē, viss bija tik nenormāli garšīgs. Visa komanda aizbraucām vel uz kafejnīcu “paēst kārtīgi”, kur iegādājos kartupeļus ar gaļu un salātiem. Ēdu, ēdu un pēkšņi saprotu, ka pārtika tālāk lejā pa barības vadu neies. Un esmu šokā, ko tagad darīt. Vai tā var būt, ka var pārēsties? Ko man tagad darīt? Nācās veikli aizčāpot līdz labierīcībām tikt skaidrībā ar savu barības vada situāciju un tika rasts īslaicīgs risinājums. Laikam lieki piebilst, ka vairs no sava šķīvja neēdu un gāju pastaigāt svaigā gaisā. Atiešanās ilga gandrīz 2 stundas, kamēr atguvu kaut kadas dzīvības pazīmes un biju spējīgs bez trīcēšanas un grīļošanās paiet. Un sacensību sākums arī vairs nebija aiz kalniem. Nolēmu sapurināties un iet sildīties, medmāsa izlīdzēja ar vienu Mezym tableti, kas pēc minūtēm 15 lika man justies vel par 5% labāk un iesildīšanās telpā atguvu sev ticību, ka vismaz kaut ko šodien pacelšu.

Šoreiz man cīņa notika vairāk pašam ar sevi, jo stiprākie konkurenti man bija krietni priekšā, bet vajākie diezgan tālu aizmugurē, tātad vajadzēja sev pierādīt, ka svara zudums nav laupījis man spēku celt un ka es neizskatīšos pārāk švaks globāli. Problēmas, īpaši pietupienā, radīja jostas spiediens uz vēdera dobumu, kas ņēmot vērā no rīta piedzīvoto, radīja diskomfortu un neļāva simtprocentīgi koncentrēties vingrinājumam, bet labākajā mēģinājumā pietupos ar 120kg, kas ir mans personīgais rekords. Spiešanā arī tika uzstādīts oficiālais personīgais, bet vilkmē izdevās tas, ko gribēju – pacēlu 177.5kg, kas bija trīs savi svari un arī smagākais cēliens manā dzīvē, bet prieks, ka pacēlu un pacīnījos ar stieni. Pēdējā mēneša režīma ievērošana un ēšanas disciplīna bija atmaksājusies un gandarījums par paveikto – milzīgs. Arī pārējie džeki nosartēja labi, vienīgi žēl ,ka Ilmāram šoreiz mazliet pietrūka līdz medaļai. Super darbu padarīja Agris – visu dienu – 14 stundas palīdzēja mums visos vajadzīgajos veidos – pirka Ritvaram plēvi, rakstīja lapiņas, uzmundrināja, nodrošināja mazos svarus ar jostu utt. Ēriks nereāli nocīnījās un tika bronzas, Kļavam šoreiz varbūt ne tik spēcīgs starts dēļ jauna dzīves ritma, Andrejs malacis, lai gan vīlies pats sevi par neizdevušos pietupienu un Didzis kā jau Didzis vienkārši fenomenāls pietupienā un spiešanā, bet slimība bija laupījusi spēkus pēdējai “tjagai”.

Tātad summā tiku pie personīgā ar 362.5 kg un par to saņēmu Latvijas čempionāta sudraba medaļu, pie tam ar visu laiku savu mazāko pašmasu. Nākamgad garantēju, ka koknesieši turpinās startēt pauerliftinga mačos un godam pārstāvēs Koknesi LČ. Un iespējams tiks sagaidīti vel kādi lieli jaunumi šajā sakarā, bet esiet pacietīgi. Gribu tikai vēl pateikt lielu paldies visiem komandas džekiem par atbalstu gan treniņos, gan sacensībās – Agrim par siksnu un neatsveramo palīdzību sacensību dienā, Ērikam, Ilmāram un Ritvaram par atbalstu sacensībās, Andrejam par superīgajām pietupiena kurpēm un pārejo atbalstu, Mārcim par uzmundrināšanu un iedvesmošanu svara zaudēšanai un Didzim par iedvesmošanu, ieinteresēšanu, atbalstīšanu treniņos, konsultācijām un visu pārējo, īpaši par iepazīstināšanu ar pauerliftingu. Nenormāli liela pateicība arī ģimenei – bērniem un sievai par to, ka pacieta manas ēšanas kaprīzes mēneša garumā, manu pēdeējo nedēļu neiecietību bada stāvokļa dēļ, un paldies visiem pārējiem, kas mani pieņēma pēdējās nedēļās tādu, kāds es biju ar visām savām trīscīņas vajadzībām un prasībām.

Ja jums rodas kādi jautajumi vai nepieciešami precizējumi bloga ieraksta sakarā, tad sazinaties ar mani mrdaviskalnins@inbox.lv

Ļoti daudz pēdējā laika klausījos mūziku, un piedāvāju jums visiem vienu no savām iemīļotakajām melodijām, kas man palīdzēja tikt galā ar visu šo procesu –

Priecīgu dienu visiem, gaidiet manu nākamo bloga ierakstu 🙂

Deivids