Blogs. Deivids un sports. 3.daļa

Šis ir bloga ieraksts, tajā paustais ir tikai autora personīgais viedoklis, tāpēc to neasociēt ar jebko citu kā tikai ar autora izteiktajiem vārdiem.

Šoreiz esmu bijis mazliet apņēmīgāks un mans trešais bloga ieraksts sācis tapt nepilnu mēnesi pēc otrās daļas iznākšanas. Tiesa, rakstīšana šoreiz ļoti saraustīta laika trūkuma dēļ un nu jau rakstu pārāk ilgi. Šī nebūs arī mana bloga pēdējā nodaļa, jo šis būs tikai trešais sporta veids, par kuru esmu izvēlējies pastāstīt jums – maniem cienījamajiem lasītājiem un sporta faniem. Sporta veidu, kas man tuvi un kas padarījuši manu dzīvi krāsaināku un pilnīgāku, ir daudz un stāstu pietiks vel kādam ilgam laikam. Atgādināšu, ka pirmajā bloga daļā stāstīju par spēka trīscīņas nozīmi manā dzīvē, otrajā bloga daļā apskatīju savu pamata sporta veidu – vieglatlētiku, bet šoreiz esmu nolēmis jums izstāstīt varenu stāstu par diezgan eksotisku sporta veidu Latvijas ģeogrāfiskajam novietojumam – KALNU SLĒPOŠANU.

Kā jau esmu vairākkārt iesācis, tad pamatus arī šajā sporta veidā man iemācīja neviens cits kā mans tētis. Ja es tā tagad paskatos, tad gandrīz visos sporta veidos mani ir ievadījis tētis, izņemot sporta dejas, kur mani ievadīja mamma un akrobātika, kur mani ievadīja vecmamma. Bet paliksim pie tā, ka kalnu slēpošanas pamatus man iemācīja tētis, un tālāk slēpot es mācījos pats. Neviens cits skolotājs vai treneris man nav bijis. Bērnībā man ļoti veicās, ka tētim un mammai patika ziemas sporta veidi un līdz ar to mūs ar māsu ņēma līdzi gan uz slidošanu, gan distanču slēpošanu, gan kalnu slēpošanu. Ja hronikas ir pareizas, tad Lēdmanē, aptuveni 2 gadu vecumā, bija mana debija uz distanču slēpēm, jo mani bija kaut kur jāliek, kamēr mamma un tētis vadīja stundas Lēdmanes skolā. Es esot arī varējis apmēram 40 minūtes tur iet ar tām slēpēm un nebija pat jāstāv klāt. Gadiem ejot uz slēpēm man pievienojās arī māsa un kopā ar vecākiem devāmies arī kopā slēpot uz slēpošanas trasēm. Vienreiz, aptuveni 10 gadu vecumā, bija tā, ka bijām Jauju distanču trasē paslēpot, no kuras dažu kilometru attālumā ir arī slēpošanas kalns “Cigoriņš”. Līdz tai reizei uz kalnu slēpēm kāpis vel nebiju un arī nekāpu tajā dienā. Mēs ar mammu no Jaujām pārbraucām uz Cigoriņu, kur tētis brauca ar kalnu slēpēm. Tas bija interesants pārbrauciens un toreiz pirmo reizi redzēju tik liela izmēra kalnu. Toreiz mums atļāva ar distancenēm nobraukt no kalna vecāku pavadībā dažas reizes pa lēzeno trasi un pirmie iespaidi tika gūti. Pēc kāda laika bija arī iespēja pamēģināt pašam ar kalnu slēpēm un tieši Cigoriņš bija pirmais kalns uz kura slēpoju.

Sākums nebija diez ko ērts. Ja lejā viss gāja vairāk vai mazāk labi, tad augšā tikšana bija mana lielākā bēda. Šobrīd lielākajā daļā Latvijas kalnu ir enkuru vai pogu pacēlāji, kas ir ļoti ērti lietošanai, tad Cigoriņā gan toreiz, gan vēl joprojām ir katru reizi jāāķējās klāt ar speciālu ķeksi. Lai paceltos līdz augšai, bija jāšķērso arī divi papildus metāla riņķi, kuros mani, ņemot vērā manu vieglo svaru, regulāri sita ārā un man nācās bieži braukt no pus trases. Otra problēma bija ķekša apsiešana ap vēderu un nepazaudēšana braukšanas laikā. Bet slēpošanas prieks bija lielāks nekā nedienas ar pacēlāja lietām un tas bija pats galvenais. Ap 2000.gadu paplašinājās arī kalnu ģeogrāfija un devāmies slēpot arī uz Ērgļiem. Vispirms braucām uz “Pārsteigumkalnu”, kur bija arī iespēja iznomāt jaunākās paaudzes slēpes. Tas bija tiešām liels tehnoloģisks pavērsiens, jo līdz tam karvinga slēpes praktiski nebija un braukšana ar tām bija daudz ērtāka nekā ar iepriekšējās paaudzes slēpēm. Ērgļos bija arī otrs kalns – Briežu kalns, kas bija stāvāks un beigās tas kļuva par mūsu kompānijas biežāk apmeklēto kalnu. Aktīvi apmeklējām to un pilnveidojām savas slēpošanas prasmes, cik nu Latvijas kalnos to iespējams paveikt.

2003.gada beigu daļā uzzināju, ka sekojošajā pavasarī ģimene ir ieplānojusi pirmo lielo slēpošanas braucienu – uz Itāliju. Toreiz es vēl nezināju, ka tas manām smadzenēm būs tik saviļņojoši un ka kalnu slēpošanas brauciens reizi gadā kļūs par manu gada gaidītāko pasākumu. Tāpēc pavisam ātri hronoloģiskā secībā pastāstīšu par visiem līdz šim veiktajiem braucieniem, pieskaroties tikai būtiskākajām braucienu detaļām. Beigās uzrakstīšu secinājumus un atziņu rindkopu. Ja negribas lasīt katra brauciena sīkumus, tad pāršķir uzreiz uz secinājumu sadaļu, bet ja tā izdarīsi, tad nezināsi kāpēc secinājumi ir tādi, kādi tie ir.

Cītīgi gatavojāmies pirmajam braucienam, sarūpējot attiecīgu apģērbu un inventāru. Brauciens notika ar lielo autobusu, braucot kopā ar tūrisma firmu. 2004.gada martā izbraucām no Rīgas un sākās gandrīz divu dienu brauciens uz Itālijas ziemeļiem – mūsu gala mērķis bija Brunekas pilsēta Itālijā, kas atradās pie “Kronplatz/Plan de Corones” kalnu slēpošanas kūrorta. Kā vēlāk izrādījās, tad šis ir mans mīļākais kalnu slēpošanas kūrorts joprojām un iespējams tāds paliks vēl daudzus gadus. Bruneka ir lielākā pilsēta, kas atrodas pie Kronplatz kūrorta un tās nomalē toreiz dzīvojām lielā mājā. Pienāca pirmā slēpošanas diena un devāmies uz kalnu, ievērojot visus gides norādījumus.

Pirmā mūsu kļūda bija nenormāli pārspīlētā ģērbšanās, lai nenosaltu. Latvijā parasti arī ir jāvelk entās bikšu un džemperu kārtas, lai nenosaltu no stāvēšanas pie un uz pacēlāja, bet Alpos tas viss ir citādāk. Pirmkārt, tur bieži ir diezgan silts un saulains, it īpaši martā, ko reti var novērot tajās dienās Latvijā, kad vēl ir sniegs un iespējams slēpot. Otrajā dienā savas kļūdas jau bijām labojuši un iztikām gan bez liekas bikšu kārtas, gan ekstra džempera. Pirmais iespaids, ierodoties pie kalna, bija ļoti iespaidīgs. Tālumā spīdēja kalna gals, ļoti lielā augstumā stiepās neskaitāmi daudz egles, starp tām spīdēja slēpošanas trase un uz pašu kalna galotni, kura bija praktiski nesaskatāma, veda gondolas tipa pacēlājs. Lai tajā tiktu iekšā no rīta, bija nepieciešams pastāvēt pagarā rindiņā. Braucot augšā jau sāku studēt trašu plānu, kas ir mana mīļākā nodarbe katrā braucienā, jo, esot kalnā, man ir precīzi jāzina uz kuras trases esmu, kāds ir tās numurs un kur tā ved. Uzbraucot un izkāpjot no pacēlājā pavērās brīnišķīgs skats uz visām pusēm. Kronplača augšā ir liels klajums un skats paveras uz visām pusēm. Nenormāls iespaids ir tad, kad pirmo reizi dzīvē piebrauc uz supergarās nogāzes malas. Ar to es domāju, pirmo piebraukšanu pie trases sākuma, kad Tev priekšā paveras gandrīz vai bezgalīgs sniega klājiens, pa kuru Tu varēsi braukt lejā. Vietām trases ir stāvākas, vietām lēzenākas, bet kopumā priekš manis pirmais, kas iešāvās prātā, bija tas, ka trases ir kilometriem garas un braukšana pa tām būs ilga. Pirmajā gadā katras trases pieveikšana likās ļoti nozīmīga, bija jāņem vairākas pauzītes brauciena laikā, jo tomēr trašu garumi bija līdz pat 5 kilometriem. Sākumā bija arī bailes, jo ātrums attīstījās ļoti strauji, cilvēki bija riņķī un apkārt uz visām pusēm un, tā kā esmu ļoti piesardzīgs cilvēks, biju uzmanīgs uz slēpēm, kāds esmu joprojām. Nedēļa uz kalna paskrēja ļoti ātri, tikai viena no visām, škiet, 6 dienām uz kalna nebija pilnībā saulaina un bija jādodas mājup. Iespaidi bija grandiozi, atpūta lieliska, arī slodze laba priekš pirmās reizes. Arī ar lielo grupu kopā braukt bija ok, bet tomēr tas radīja kaut kāda veida sajūtu, ka esi pārāk saistīts ar citiem un gribētos būt neatkarīgākam. Tāpēc nolēmām, ka nākošajā reizē brauksim atsevišķi, lai paši varam plānot savu laiku.

Tā kā Kronplacis mums ļoti iepatikās, tad devāmies turp arī 2005.gada pavasarī. Šoreiz braucām ar mazo busiņu un mūsu galamērķis bija Olang/Valdaora ciemats, kas atrodas Kronplača austrumu pusē. Mamma bija rezervējusi viesu māju, kas atradās apmēram 2 kilometru attālumā no kalna, tāpēc no rītiem uz tuvāko pacēlāju devāmies ar mašīnu.

Informātīva atkāpe

Kronplatz/Plan de Corones kalnu kūrorts atrodas Dienvidtirolē, Itālijas ziemeļos, kurā slēpošanai pieejamas aptuveni 40 trases ar 120 km kopēju trašu garumu. Kalna ziemeļu pusē atrodas Reischach/Riscone ciems un Bruneck/Brunico pilsētiņa. Kalna dienvidu pusē atrodas Sanvigilio/Enneberg ciemats, bet austrumu pusē lielākais ciemats ir Olang/Valdaora. Uz centrālo kalnu, kura simbols ir nenormāli lielais zvans, kas zvana katru dienu plkst. 12:00 var tikt no jebkuras no minētajām vietām. Kronplatz kūrorts ir iekļauts arī Dolomiti kalnu kūrortu sarakstā, kopā ar 14 citiem slaveniem Itālijas kūrortiem, kā piemēram, Cortina d’Ampezzo, Alta Badia, Val Gardena, Val di Fassa, Arabba, Marmolada Gletscher, Corvara un citiem.

Dzīvošana visiem vienā mājā bija ļoti ērta, jo visas darbības bija jāsaskaņo tikai savā starpā, nevis jāpielāgojas vēl 30 citiem cilvēkiem. Brīvdienas iesākās ļoti labi, bet kādā otrajā vai trešajā dienā PILNĪGI VISI brauciena dalībnieki saslima. Cits vairāk, cits mazāk, bet uz kalna visas dienas nenobrauca neviens no 7 slēpotājiem un dēļotājiem. Īpaši smieklīgs bija vakars picērijā, kad aizgājām vakariņot, bet ēst neviens tā arī īsti negribēja slimības dēļ. Kopumā bija ļoti forši, ka kūrorts jau bija zināms un laiks bija ļoti silts un saulains. Šajā braucienā izjutu, ka slēpošanas prasmes jau ir krietni uzlabojušās un sajūta uz kalna jau bija daudz komfortablāka. Daudz sanāca braukāt vienam pašam, tāpēc bija lieliska iespēja izvēlēties pašam piemērotus slēpošanas maršrutus. Uz šo braucienu man arī bija sagādātas pirmās pastāvīgās slēpes – Rossignol RPM 70, kuras tajā laikā bija labas iesācēju slēpes tiem, kas uz kalna gribēja viegli pārvietoties. Gadiem ejot gan sapratu, ka izteiktiem griezieniem un lielam ātrumam slēpes nav piemērotas, bet vienkāršai braukšanai ļoti ērtas, jo neiet pa izteiktiem radiusiem un ļauj brīvi manevrēt pa lēzenām un vidēji stāvām trasēm. Vieglas, un stāv manā slēpju krātuvē vel šodien, jau 14 gadus.

Divi gadi pēc kārtas vienā vietā ir varbūt pārāk daudz un rodas sajūta, ka vajadzētu pamēģināt kaut ko jaunu. Manai ģimenei kalnu slēpošana arī ļoti iepatikās un mūsu ikgadējā braukšana uz kalniem pavasara sākumā turpinājās. 2006.gadā nolēmām izmēģināt tuvāku vietu – Tatru kalnus Slovākijā, kur bija gan lētāk, gan tuvāk jābrauc. Toreiz dzīvojām mazliet ārpus Popradas pilsētas viesnīcā “Mladost”. Pirmās dienas apmeklējām augsto Tatru kalnus slēpojot Strbske Pleso trasēs, bet atlikušās dienas devāmies uz aptuveni 40 km attālajiem zemajiem Tatriem, kas, lai gan zemāki, tomēr piedāvāja daudz vairāk trases. Kopējie iespaidi bija labi, izslēpojāmies kārtīgi un Tatrus apguvām. Toreiz zemajos Tatros vēl nebija īsti savienota populārā dienvidu puse ar ne tik populāro ziemeļu pusi un tāpēc nolēmām izmēgināt Tatrus arī 2007.gadā. Toreiz bija plāns sākumā padzīvot ziemeļu pusē Serdiecko kūrortā un pēc trīs dienām pārcelties uz Strbske Pleso, bet sanāca kāds nelāgs slēpošanas negadījums, kā rezultātā uz Strbske Pleso devāmies jau otrajā dienā un negadījuma iespaidoti atlikušās dienas mierīgi un bez izaicinājumiem pavadījām augstajos Tatros.

Izvērtējot 2008.gada brauciena iespējamo galamērķi, nolēmām, ka tomēr Alpos ir citas kvalitātes, tikai jāpiekrāj mazliet naudiņa, lai atpūta būtu pilnvērtīga. Toreiz rezervējām naktsmītnes mazajā, bet burvīgajā Juns ciematiņā, kas atrodas Zillertal/Mayerhofen kūrortā, starp Hintertux ledāju un centrālo Mayerhofen kalnu. Tātad, izdevīgā vietā, lai dotos uz abām pusēm. Hintertux ledājā augstākās trases sākas vairāk kā 3000 metru augstumā un tur sniegs ir gandrīz visu gadu, bet Mayerhofenā ir visai tradicionāli Alpu kalni ar dažādām trasēm, gan gludām, gan apmežotām, un gadījumos, kad sliktā laika dēļ ledājā ir pārāk vējaini un auksti, ir lieliska slēpošana Mayerhofenas trasēs.

2008.gada spilgtākā atmiņa ir nenormālā vētra. Kādā dienā, par laimi ne pirmajā, bija ļoti liels putenis, bet pacēlājs uz kalna augšu gāja, tāpēc kāpām iekšā un devāmies uz virsotni. Augšā bija ap -20 grādiem, loti liels vējš ar sniegu un redzamība tuvu nullei. Bet lejā jau kaut kā jātiek. Labi, ka iepriekš šo trasi jau bijām kaut cik iepazinuši un lielajā putenī bija kāda nojausma, uz kuru pusi doties. Šoreiz tiešām – tikai nojausma, bez pārāk lielas čīkstēšanas. Tātad, redzēt nevar praktiski neko, tikai baltu, svilpojošu puteni un dažus siluetus, ja tie nav tālāk par kādiem 10 metriem. Braucu pa priekšu un liku pārējiem turēties redzamības attālumā, lai tiktu līdz vidusstacijai un varētu būt drošākā situācijā. Visi tā arī centās darīt un beigu beigās lejā tika, bet ne bez pārbīļiem un apsaldējumiem. Aigars un Andrejs tajā reizē apjuka tiktāl, ka stāvēja uz vietas un domāja, ka brauc, jo puteņa sapūsti bija zaudējuši orientāciju, bet Imis, kam toreiz bija vien 10 gadi, apsaldēja savus bērna vaigus un tika pie jauniem vaigu plāksteriem uz pāris dienām. Visādi citādi, lielisks brauciens un saulē apdedzināta seja pirms došanās mājup, mums abiem ar Andreju. Un jā, šis bija pirmais brauciens, kad ar mani kopā brauca arī Andrejs, kurš kopš tās reizes kļuvis par manu uzticamāko slēpošanas braucienu biedru, piedaloties visos braucienos kopš tās reizes. Cerams tas tā paliks līdz pat manam pēdējam braucienam un nekad uz slēpošanas brīvdienām nedosimies atsevišķi vai viens bez otra. Nepārprast, lasītāj 🙂

2009.gadā nolēmām doties uz Štubajas ieleju, kas Latvijas slēpotājiem un tūristiem nav īpaši pazīstama un populāra vieta, bet, tā kā visos aprakstos un arī kūrortā sauklī ir teikts, ka Štubaja ir sniega karaliste, tad pierunāju visus doties uz turieni un izmēģināt. Štubaja atrodas mazliet uz dienvidrietumiem no Insbrukas, apmēram 30 minūšu brauciena attālumā. Klusa, mājīga ieleja, kur centrālā pilsēta Noištifte ir apmēram tikpat liela kā Koknese, bet gada laikā šo pilsētiņu apmeklē apmēram 1 miljons tūristu – diezgan iespaidīgi. Slēpotājiem Štubajā ir pieejamas 4 slēpošanas vietas – vispiesaistošākais, protams, ir ledājs ielejas pašā apakšā, kur trases sākas augstumā virs 3000 metriem, sniegs esot gandrīz visu gadu. Trašu nav daudz, bet ledājs dod īpašu sajūtu – plašuma sajūtu. Trases ļoti plašas, cilvēku samērā maz. Varbūt pacēlāji nav tie paši labākie (šobrīd jau tur ir labāk) un sliktos laika apstākļos (migla, vējš, aukstums) ir diezgan skarbi, bet kopumā sajūta ir citādāka nekā citur. Kalns nav pārbāzts ar kafejnīcām un visādiem skaistumiem, bet daba skarta pēc iespējas mazāk. Kam ledājā apnīk, var doties uz Fulpmes ciematu, kur slēpošanai pieejamas tradicionālākas trases kūrortā Schlick 2000. Vēl mazliet uz priekšu atrodas Serlesbahn mini kūrorts ar ļoti pacilājošu, apmēram 3,5km galveno trasi, kas patiks jebkuram slēpotājam, bet pašā Noištiftē pieejams Elferlift pacēlājs, kur arī ir pa kādai trasītei. Slēpošana, protams, forša, bet šajā braucienā atklājām arī ko jaunu – ragavu braukšanu. Tieši Elferlifts ir tas, kas Tevi var uzvest uz ragavu trases sākumu. Izklausās varbūt nedaudz bērnišķīgi, bet tas kaifs un emocijas ir kaut kas fantastisks. Īpaši, ja ar brauciena biedriem izveido nelielas sacīkstes. Latvijā mums kalni ir mazi un parastais ragavu nobrauciens man līdz tam saistījās ar braucienu lejup pa Bilstiņu kalnu, kas ilga apmēram 15 sekundes. Pēc vietējiem informatīvajiem materiāliem garākā ragavu trase Elferliftā ir 9km gara un otra garākā 8km. Gandrīz sanāk no Kokneses ar ragavām aizbraukt līdz Aizkrauklei vai Vecbebriem. Tas tiešām ir ļoti aizraujošs pasākums, jo vienmēr gadās kāds interesants kritiens vai atgadījums. Jāteic gan, ka vietējie austrieši un citi tur brauc tiešām atpūšoties un vizinot bērnus, un tādā tempā brauciens lejup var ilgt pat līdz 40 minutēm, bet, tā kā mums ļoti gribējās sacensties, tad trases pieveikšana prasīja ap 15-20 minūtēm. Izmantojot tehnoloģiju palīdzību arī noteicām, ka ātrums, braucot ar ragavām, var sasniegt nedaudz vairāk par 50 km/h, kas ir visnotaļ aizraujoši. Piedāvāju vienu video, kur tiek izbraukta 8km garā ragavu trase Elferliftā.

Šajā braucienā bija arī kāds pavisam jautrs atgadījums, kad kopā ar Andreju un Imi devāmies uz restorānu. Citi tajā reizē bija izvēlējušies darīt ko citu, bet mēs bijām izsalkuši un apmeklējām šo jauko iestādi. Izpētot ēdienkarti, pamanījām, ka tiek piedāvātas divvietīgās porcijas, kas paredzētas diviem cilvēkiem. Tas mūs visnotaļ ieinteresēja, jo piedāvajumā bija ribiņas un vistu spārniņi, kā arī dažādi kartupelīši, bet nebija ticība, ka būs pietiekami uz diviem viens šāds šķīvis. Tāpēc nolēmām to pasūtīt papildus savām perosnīgajām porcijām. Līdz ar to beigās sanāca tā, ka bijām jau diezgan labi paēduši, kad tika atnesta porcija diviem. Izmērs bija grandiozs un nevarētu teikt, ka mums toreiz vēl gribējās ēst, bet tā kā viss bija pasūtīts, nācās arī visu ēst. Viesmīļi ilgi smējās par mūsu centību, bet beigās gandrīz visu arī apēdām un kunkstēdami devāmies uz naktsmītnēm.

2010.gadā devāmies slēpot tikai četratā un šoreiz nolēmām atkal doties uz Hintertux pusi. Ceļojums bija jauks un saulains, slēpošana bija burvīga, izbaudījām kalnu kā nu vien varējām. Šoreiz interesantākais bija atgadījums naktslokālā, kur Andreju uz deju aicināja kāda aptuveni 74 gadus veca dāma. Viņš atteica ar kategorisku “Nein“. Pēc tam omīte aicināja arī mani. Vēlreiz atskanēja “Nein.” Hintertuxam ir arī sava, tā teikt, himna, ko iedziedājis austriešu šlāgerdziedātājs Helmūts. Un pašā kalna apakšā ir ļoti laba tusiņu vieta Hohenhaus Tenne, kur pēc slēpošanas jautrā atmosfērā var izdzert kādu vietējo alu, vislabāk iesaku, un arī Andrejs mani apstiprinās, Zillertal Pils.

2011.gadā jau atkal bijām sailgojušies pēc ragavu priekiem un par mūsu galamērķi kļuva iemīļotā Štubajas ieleja. Šis brauciens atšķīrās ar to, ka devāmies turp ar lidmašīnu un vilcienu, nevis kā ierasts ar auto. Tiešām, ar dažādiem regulārajiem sabiedriskajiem transportiem no Rīgas var tikt līdz Noištiftei. Vispirms lidojums uz Minheni, tad brauciens ar autobusu uz Minhenes dzelceļa staciju, tālāk brauciens ar vilcienu uz Insbruku un visbeidzot aptuveni 40 minūtes ar autobusu līdz Noištiftei. Kopējais brauciena laiks aptuveni 6-7 stundas, nav tik traki. Vienīgi, ka līdzi var paņemt mazāk mantu nekā ar savu transportu un kādam arī nākas atstāt mājās savas slēpes un pat zābakus. Bet nav jābrauc gandrīz diennakts non-stop režīmā. Štubaja arī šoreiz mums sniedza visu to, ko gaidījām, ar mums labos draugos bija arī Sebastians Štrohs, kurš mums deva spēku visai nedēļai un ceļojums izdevās, ragavas ieskaitot. Īpaši ilgs bija vakars trijatā, kurā piedalījos es kopā ar Andreju un Sebastianu. Pēc 3 h miega mūsu grupas biedrs Raivis uzņēma foto ar mani autobusa pieturā, skaidri pasakot, ka viņa fotokamera nemelo un bildē redzamais Deivids tiešām izskatījās saguris. Ceļš līdz ledājam autobusā bija garākais tajā braucienā, Andrejs neļaus samelot. Bet kalnu gaisam ir brīnumainas spējas un tas spēj uzlabot jebkuru pašsajūtu dažās minūtēs. Jebkurš pieredzējis slēpotājs man piekritīs šajā jautājumā.

2012.gadā bijām nolēmuši atgriezties pie pirmsākumiem un mūsu izvēle bija supermīļais un saulainais Kronplatz/Plan de Corones. Šoreiz uz kūrortu devāmies kombinēti, tas ir, ka daļa devās ar mašīnu un daļa ar lidojumu caur Venēciju. Galu galā visi satikāmies mājīgajā Villa Sole apartamentu mājā, kas atrodas pavisam tuvu Miara pacēlājam San Vigilio ciematā. San Vigilio ir neizsakāmi mājīgs un mierīgs kalnu ciematiņš, kur gandrīz viss ir uztaisīts tūristiem, īpaši ziemas prieku mīļotājiem. 95% māju ir viesnīcas vai apartamenti. Pēc visiem iepriekšējo gadu ledāju aukstumiem gribējām ko patiešām siltu un tāpēc Kronplatz bija ideāla izvēle. Silts bija, dažreiz pat pārāk, bet tas bija lieliski. Toreiz diemžēl pie nopietnas pleca traumas tika Aigars, neveiksmīgi piezemējoties šķietami vienkāršā bremzēšanas manevrā. Un mājupceļā gandrīz palikām bez vienas riepas, jo pirms brauciena servisā mainītās riepas nebija pievilktas tik stingri, cik būtu nepieciešams. Kopš tā laika pēc visām riepu maiņām skrūves pārvelku papildus reizi.

Kāršu vakarā Andrejs mēģina apspēlēt 14 gadus veco Ilmāru 🙂

Slēpošanas braucienos vakaros bieži tiek spēlētas kārtis, kopības sajūtas veicināšanai.

Togad Piz de Plaies augšā bija tieši tik silts, slēpes bieži bija ūdenī.

Viennozīmīgi trīs labākie džeki uz kalna 2012.gadā Kronplacī 🙂

2013.gadā slēpošanas brauciens izpalika, bet 2014.gada novembra beigās devāmies mini braucienā uz Štubaju. Decembra sākumā Alpos bijām pirmo reizi un šoreiz tikai trijātā – ar Imi un Andreju. Štubajā bija vēls rudens un sniegs bija tikai pašā augšā – ledājā. Līdz ar to šoreiz palikām bez ragavām, bet tā vietā veicām mini pārgājienu pa ragavu trasi ar kājām. Slēpošana bija līmenī, gribējās varbūt mazliet vairāk sniega, bet bija labi.

Foto pēc pārgājiena.

Foto pirms došanās mājup 🙂

Nākošais brauciens notika 2016.gada martā, kad devāmies atkal uz Kronplatz. Šoreiz ceļojumu iesākām divatā, vēlāk pievienojās arī trešais, kam pakaļ devāmies kādā trešajā dienā uz Bergamo lidostu – apmēram 300km attālumā. Itālijā, ja gribi maksāt par lielajiem ceļiem, šo attālumu arī var veikt aptuveni trīs stundās un ar visām, kādām 9 pauzītēm brauciena laikā (jo Andrejs bija paņēmis līdzi apiņu dzērienus) aptuveni 6,5 stundu laikā bijām atpakaļ San Vigilio. Bet vispirms ar Andreju izbraucām jau laicīgi no Latvijas. Mūsu plānos šoreiz bija nošaut divus kalnus ar vienām slēpēm. Izrēķinājām, ka varam paspēt ierasties Austrijā jau no paša rīta, kas mums nozīmētu vienu papildu dienu uz kalna. Izvēlējāmies populāro Kitzbuhel kūrortu, kurā notiek arī viens no tradicionālajiem Pasaules kausa nobrauciena posmiem. Šoreiz gan jāsaka, ka vai nu grūtais ceļš vai ne pārāk labie laika apstākļi tajā sestdienā mums lielu prieku par Kitzbuhel neradīja un pat visu dienu uz kalna neizturējām. Neliela vilšanās un reizē prieks, ka nebijām tur ieplānojuši pavadīt visu braucienu, bet, kārtīgi secinot, tas viduvējais iespaids acīmredzot dēļ saguruma no 20 stundu brauciena divatā pie auto stūres. Turpinājumā video materiāls par pasaulslaveno Kitzbuhel nobraucienu. Tiešām episki dati, bet ikdienā slēpošanai pieejams nav, tiek gatavots tikai uz mačiem, jo reljefs ikdienas slēpotājam būtu garantēts slimnīcas apmeklējums.

Pēc puses dienas Kitzbuhel, devāmies tālāk uz Kronplatz un baudījām ierasto sortimentu pēc ierastās programmas. Šoreiz gan mūs pārsteidza tikko uzsnigušais sniegs, kas gan nokusa nākamajās trīs dienās, bet slēpošanas apstākļi bija ļoti jauki un pabijām arī savā iemiļotākajā krodziņā šajā kurortā.

Neraksturīgi ziemīgs skats no Ucia Bivacco Hutte kafejnīcas marta mēnesī. Alus cena ļoti vienkārša – 1EUR par 100ml.

2017.gadā pēc ilgāka pārtraukuma nolēmām atkārtoti apmeklēt Slovākiju. Pirmkārt, brauciens tuvāks, otrkārt, lētākas izmaksas, treškārt, mazliet zemāki kalni. Atradām mājiņu Liptovskij Mikulaš pilsētā un devāmies. Šoreiz bija mans grūtākais brauciens turpceļā manā dzīvē, jo iepriekšējā dienā saslimu un visu ceļojuma laiku mocījos ar lielu temperatūru, kā rezultātā arī izlaidu pirmo slēpošanas dienu. Arī slovāki pa 10 gadiem bija salabojuši daudzas lietas un kalns bija labāks nekā iepriekš. Bet tomēr Tatri nebija Alpi. Slovāku serviss nebija austriešu vai itāļu serviss. Ja bija labs laiks, bija labi un forši, varēji slēpot un baudīt (atskaitot rindas pie pacēlājiem), bet sliktā laikā bija traki. Ne īsti paslēpot, ne īsti ko pabaudīt. Veco labo atmiņu vadīts, pierunāju visus arī aizlaist apskatīt Strbske Pleso, un tā bija vēl lielāka vilšanās. Pusotra trase ar kopējo garumu ap 5 km. Pēc stundas sacēlās liels vējš un pacēlājs augšā vairs negāja, visi atbraukušie palika uz “enkuriem”, lai vizinātos pa 1km nobraucieniem vai pat mazāk. Patīkami gan bija paēst pa lēto slovāku restorānos un iepirkties viņu veikalos, bet pati slēpošana tomēr nedaudz pievīla.

2018.gadā brauciena galamērķa noteicējs bija Andrejs. “Es gribu ragavas”, viņš teica. Tātad – Štubaja. Braucām sešatā ar mikroautobusu. Iepriekš, ja bija jābrauc vairāk par 4 cilvēkiem, devāmies ar divām mašīnām vienlaicīgi, bet šoreiz piekritām Riharda idejai par kopīgu busiņu. Jāsaka, ka tas bija forši, ka uz mašīnu bija vairāk par diviem šoferiem, kas ļāva braukt normālā kondīcijā, nevis ar vienu puspavērtu aci. Štubaja no savas puses šoreiz bija vēsa un pat ledusstindzinoši auksta. Nekad iepriekš tā nebiju uzrāvies uz tik nenormālu aukstumu, bet šoreiz bija pat līdz -27. Tādā aukstumā paslēpot praktiski nav iespējams – maska regulāri piesalst pie sejas, pirksti cimdos un zābakos sastingst ik pēc 30 minūtēm un Tev jābrauc sevi sildīt uz kafejnīcām vai atpūtas vietām. Šad tad var manīt pa kādam tūristam, kas konkrēti apsaldējis seju. Līdz ar to normāli paslēpot visas dienas nebija iespējams. Šoreiz labākā diena bija Serlesbahn mini kūrortā, kur ir viena superbraucama aptuveni 3km gara trase. Tā kā bijām pacilātā noskaņojumā, braucieni bija ļoti ātri, varbūt pat nedaudz par ātru, jo regulāri sasniedzām 120 km/h ātrumu. Bet tā kā esam jau pieredzējuši un samērā meistarīgi slēpotāji un uz kalna nebija daudz citu slēpotāju (tajā dienā tiešām bija pamaz), tad viss bija droši un nevienam pāri nenodarījām.

Bilde ceļā uz Serlesbahn mini kūrortu 🙂

Nu un tagad esmu ticis līdz šī brīža pēdējam braucienam, pavisam īsi. 2019.gada martā 7 cilvēku sastāvā devāmies jau piekto reizi uz Kronplatz/Plan de Corones kūrortu. Man tā bija 5.reize, Adzim un Imim ceturtā, Andrejam trešā un pārējiem pirmā reize. Par pašu Kronplatz šoreiz neko nestāstīšu, tikai pateikšu, ka viss bija ļoti labi un līdz pusdienlaikam katru dienu bija ļoti labs sniegs slēpošanai, bet pēcpusdienā kā kurā trasē. Šoreiz izmantojām iespēju un apmeklējām netālu esošo Alta Badia kūrortu, kas latviešiem skaitās krietni populārāks par Kronplatz. Es nezinu kāpēc, bet latviešiem Kronplatz vispār ir ļoti maz zināms un gan jau kāds īstens Alpu eksperts man to izstāstīs, bet pašam man tas nav skaidrs, jo trases tur ir labas un visām gaumēm. Arī ekspertiem. Ne pa velti tur notiek arī Pasaules kausa posmi. Bet atgriežos pie stāsta par Alta Badia. Izrādās, ka no Alta Badia, kas ir aptuveni 30 minūšu braucienā no Kronplatz, ir iespējams aizkļūt līdz Dolomītu pērlei SellaRonda. Sellaronda ir aptuveni 35km gara trašu sistēma, kas savieno vairākus kūrortus un izved slēpotāju pa unikālām trasēm tā, ka tās neatkārtojās, un beigās Tu atgriezies sākumpunktā. Biju dzirdējis no paziņām par šo, bet šoreiz to izbaudīju arī pats. Apli iespējams izbraukt abos virzienos, bet mēs izgājām tikai zaļo maršrutu, kas nozīmē, ka aplis tika veikts virzienā pret pulksteņa rādītāju. Aplī tiek ietverti tādi kūrorti kā Alta Badia, Corvara, Val gardena, Val di Fassa, Canazei, Marmolada, Arabba, Campolongo. Kāds Alpu eksperts noteikti pateiks, ka kādā no šiem arī netiek iebraukts, bet tālu tas viss nav. Ja ātri slēpo un nav rindu, tad var izbraukt arī dažas papildtrases. Katrā ziņā vienreiz dzīvē to paveikt ir ļoti skaisti un neaizmirstami un iesaku to ikvienam, kas ir Sellaronda tuvumā. Laiks bija perfekts, sanāca arī ļoti skaistas bildes un skaistas atmiņas. Vienīgais, ko pēc brauciena mazliet nožēloju, bija tas, ka savas neinformētības dēļ palaidām garām Saslong trasi, kas ir viena no slavenākajām Pasaules kausa nobrauciena trasēm. Tā neietilpa Sellaronda zaļajā maršrutā un nezinājām tās slaveno statusu, tāpēc tas nozīmē, ka tur būs jāatgriežas. Šis bija arī pirmais gads, kad uz viena kalna vienlaikus satikās visi 4 SKI CLUB BILSTIŅI pārstāvji – Andrejs, Imis, Adzis un Deivids.

Video no Saslong trases, ar iespaidīgiem lēcieniem, Val Gardena kūrorts Dolomītos.

Viens no superīgajiem skatiem Sellaronda trasēs, diemžēl precīzi nepateikšu kur tas ir.

2019.gada brauciena kompānija – Baiba, Aigars, Rihards, Andrejs, Imis, Adzis un es – Deivids.

Joprojām (tagad ir maija beigas, kad rakstu tieši par šo braucienu) atceros pēdējo kafejnīcas Ancona apmeklējumu, kas bija neizsakāmi mīlīgs un jauks – siltajā pēcpusdienā pēc lieliskas slēpošanas braucienu noslēdzu ar glāzi laba itāļu baltvīna.

Deivids Ancona kafejnīcā, pēc vīna glāzes baudīšanas 🙂

Mani lasītāji noteikti gribēs zināt, kur es plānoju braukt nākamreiz, bet es to pagaidām atstāšu nelielā noslēpumā, jo ir varbūt tikai 1 vai 2 cilvēki, kas varētu kaut ko par to zināt. Bet es domāju, ka par 90% jau zinu uz kurieni. Vēl ir laiks precizēt visu un ir arī tie 10%, kas var lietas pamainīt, tāpēc kamēr nav 100%, neko neteikšu.

Esmu īsumā apskatījis savu slēpošanas ceļojumu vēsturi un esmu ļoti laimīgs, ka man tāda ir. Tie, kas mani zin tuvāk, apliecinās to, cik ļoti es katru reizi gatavojos slēpošanas braucienam. Tā ir nedēļa gadā, ko es gaidu visvairāk, kur es iegūstu visvairāk emociju, visvairāk sirdsmiera un šī ir tā gada nedēļa, kas mani motivē pārējā gada laikā darīt visu nepieciešamo, lai šī nedēļa izdotos. Ja man kāds prasītu, kas dzīvē ir tā sajūta, ko nevar aprakstīt, kas ir viskrutākā, kas sniedz visvairak “wow” sajūtu, tad tas ir izaicinošs nobrauciens pa kalnu sniega trasi ar kalnu slēpēm. Piemēram, pa Sylvester trasi Kronplacī. Tā, no sākuma līdz beigām bez apstājas, ka beigās kājas nevar nocelt no slēpēm, ar vidējo ātrumu virs 80 km/h… Tas ir tas kalnu efekts, kas Tev liek sajusties citādāk, nekā ikdienā, tad Tu vari sajusties nedaudz citā dimensijā, tas ir tiešām kruti un fenomenāli.

Un nu manas pārdomas un secinājumi par šo visu, mēģināšu pats saprast, kāpēc man tas tik ļoti patīk, kāpēc es to tik ļoti mīlu.

Pirmkārt, tas ir process. Process no sākuma līdz beigām. Plānošanas process, gatavošanās process, gaidīšanas process, braukšanas process, slēpošanas process, kopā būšanas process, atpūtas process, smiešanās process, izjūtu process, emociju izdzīvošanas process. Un mājās atgriešanās process – nonākšana atpakaļ realitātē. Kāpēc man tas viss patīk tik ļoti? Nezinu. Bet patīk man ļoti.

Otrkārt, bez visiem blakus procesiem, tā ir pati slēpošana. Kārtējais sporta veids, kas prasa labu fizisko sagatavotību, labu līdzsvaru, lielu spēka izturību, pacietību. Sporta veids, kas rada fantastiskas sajūtas, ja to izbauda un ļaujas nelielam riskam. Paprasiet jebkuram slēpotājam, kuram patīk paķert kantītes un atlaist ātrumiņu kvalitatīvā sniegā, kurš kontrolē sevi un pārvalda kalnu uz slēpēm, vai ir daudz citu sajūtu, kas var likt justies varenākam?

Treškārt, izziņas materiāls. Esmu ģeogrāfiju ļoti mīlošs indivīds un iespējams ģeogrāfijai kādreiz arī veltīšu bloga ierakstu. Ceļā līdz slēpošanas kalnam ir vairāk kā tūkstots kilometru. Tas nozīmē, ka ceļā vari apskatīt daudz ko. Manuprāt, ir tikai normāli puslīdz zināt ceļu, pa kuru aizbrauci un atbrauci, kā sauc vietējās apdzīvotās vietas, kādas valstis esi šķērsojis un kur tavs galamērķis atrodas kartē. Līdzīgi ir ar ēdienu, arhitektūru, dabu, vietējo ikdienu un citām lietām. Tā ir dzīve.

Visbeidzot, tie ir cilvēki. Nav tā, ka man ikdienā trūkst cilvēku klātbūtnes, līdzās būšanas un sarunas ar tiem. Citreiz vakarā es nevēlos neko vairāk par to, lai man būtu kāds brīdis vienatnē un klusumā. Bet šajos slēpošanas braucienos laiks ar cilvēkiem ir ļoti svarīgs. Kā jau iepazināties ar visu informāciju, tad tas viss iesākās ģimenes lokā ar vecākiem, māsu un brāli. Pēc tam pievienojās arī draugi un paziņas. Un tas kopā pavadītais laiks katrā braucienā ir fenomenāls. Visi, kas ir izbraukši kopā ar Tevi, uz nedēļu kļūst par tavu pagaidu ģimeni, ar ko Tev jāpadzīvo kopā, jādala virtuve, tualete, duša, ēdiens un pat vīns. Protams, neiztikt bez pārpratumiem un domstarpībām, bet beigās Tev ir dzīvesilgas atmiņas par nebijušu nedēļu īpašā vietā – sniegotos kalnos kopā ar tieši šiem cilvēkiem.

Tāpēc saku ļoti lielu paldies visiem, kas ar mani bijuši kopā kalnu braucienos – jūs visi manu dzīvi esat padarījuši labāku, skaistāku un mīļāku (centīšos visus uzskaitīt hronoloģiskā secībā, piedodiet lūdzu, ja kādu aizmirstu) – Ingai, Adzim, Agrai, Ilmāram, Lanai, Raimondam, Guntim, Leldei L, Ingrīdai, Gunāram, Andrejam, Ivaram, Leldei M, Žanetei, Reinim, Raivim, Lailai, Agnesei, Rihardam, Niklāvam, Baibai, Aigaram – kopā 22 cilvēkiem.

Es ceru, ka nebija par garu, es ceru, ka bija interesanti palasīt un ceru, ka nākamais bloga ieraksts taps laicīgāk. Ja Tev ir kādi papildus jautājumi par maniem slēpošanas piedzīvojumiem vai arī vēlies manu konsultāciju par kalnu slēpošanu, tad sazinies ar mani – mrdaviskalnins@inbox.lv. Varu pamācīt arī slēpot, šo to protu jau.

Cieņā,

Deivids

Leave a Reply