Laura Igaune ir Latvijas rekordiste vesera mešanā – 2019.gada 10.maijā sacensībās Mauntolivā četrus kilogramus smagais veseris tika mests 73.56 metru tālumā, kas ir līdz šim labākais rezultāts Latvijā. Ar šo rezultātu Laura nodrošināja dalību 2019.gada Pasaules čempionātā Dohā, kur izcīnīja 22.vietu, kā arī garantēja dalību 2020.gada Olimpiskajās spēlēs Tokijā.
Laura ir koknesiete un treniņus vieglatlētikā uzsāka Koknesē ap 2002.gadu, kad kopā ar klasesbiedreni Lauru Jegorovu abas nolēma uzsākt sportošanu vieglatlētikas treniņos. Abas kopā treneris Igors Lulle ievirzīja diska mešanas treniņos. Kā atceras Lauras treniņu biedri no tā laika, tad meitene no citiem atšķīrās ar ārkārtīgi nopietnu attieksmi pret treniņiem, nenormāli lielu uzcītību un mērķtiecīgu darbošanos katrā treniņā, kas, acīmredzot, ir palīdzējis Laurai sasniegt pasaules visaugstāko līmeni. Pati Laura savu sākumu vieglatlētikā atceras šādi:
“Sporta treniņos iesaistījos salīdzinoši vēlu, aptuveni 14-15 gadu vecumā. Kāpēc tieši sports? Tāpēc, ka man patika sacensties, salīdzināt savus spēkus ar citiem. Biju spēlējusi basketbolu un volejbolu skolas komandas sastāvā reģionālajās sacensībās un man tas ļoti patika. Tāpēc nolēmu iestāties vieglatlētikas treniņos, kuros sākumā metu disku. Gribu teikt, ka tieši veseri sāku mest 11.klasē, tas bija ap 2004.gadu. Treneris Lulle ierosināja, ka man vajadzētu pamēģināt arī veseri un es pamēģināju. Tolaik bija prakse, ka tieši vesera mešanas tehniku palīdzēja apgūt treneris Ēriks Cīrulis, kurš vienu reizi nedēļā brauca uz Koknesi un trenēja tā brīža jaunos vesermetējus, kā piemēram Aināru Vaičulenu, Lauru Svili, Oskaru Telneru un arī mani. Pārējās dienās mešanas tehniku un citas nianses pieskatīja un mācīja Igors. Tā bija laba veida sadarbība un šīs sadarbības rezultātā tapa daudzi labi rezultāti un izveidojās vairāki augstas klases vesermetēji. Beidzot vidusskolu 2006.gadā mani personīgie rekordi bija šādi – diska mešanā 44.39 metri, 4kg vesera mešanā 48.68m, 3kg vesera rekordu neatminos [Lauras PB 3kg vesera mešanā ir 52.38m].
Laura saka, ka jau mācoties vidusskolā viņa ļoti skaidri zināja un par savu galveno mērķi izvirzīja iestāšanos Rīgas Stradina universitātē. Protams, jaunietes mērķtiecība nepieļāva citu iznākumu kā augstskolas absolvēšanu, bet vieglatlētikas sakarā tika analizēts, kurā no mešanas disciplīnām varētu sevi labāk realizēt – vesera vai diska mešanā.
Pēc vidusskolas absolvēšanas 2006.gadā, Laura arī iestājās Rīgas Stradiņa universitātē, lai mācītos fizioterapiju un veselības mācību. Tā kā diska un vesera mešana bija Lauras nākotnes plānos un vidusskolā sasniegtie rezultāti bija ļoti augstvērtīgi, tad paralēli mācībām Laura uzsāka treniņus Rīgā pie Vladimira Kuzņecova un Viļņa Sudāra. Var tikai apsveikt Lauru par apņēmību, kuras gan viņai nekad nav trūcis, ka tika atrasts laiks ne visai ērtajai Rīgas loģistikas pievarēšanai ikdienā, lai ik dienas mērotu ceļu no universitātes Pārdaugavā uz necilo Daugavas stadiona rezerves laukumu, lai aizvadītu mešanas treniņus.
“Ikdienas maršruts no RSU uz Daugavas stadionu pārpildītā sabiedriskajā transportā nav manu patīkamāko atmiņu augšgalā, bet kas bija jāpaveic, to arī paveicu. Mana motivācija bija šāda – es gribēju un joprojām gribu zināt cik daudz varu sasniegt un cik tālu tikt savā disciplīnā. Man gribas sasniegt priekš sevis arvien jaunu līmeni. Es ļoti ceru, ka mans sasniegtais līdz šim iedvesmos, motivēs citus Latvijas jaunos vieglatlētus nodarboties ar vieglatlētikas mešanas disciplīnām, sevišķi vesera mešanu, lai arī kādi būtu pieejamie treniņu apstākļi sportistiem Latvijā. Es gribu palikt un palikšu vesera mešanā un ar savu sasniegto attīstīt vai vismaz palīdzēt tai attīstīties arī Latvijā.”
Jau studējot Laura saņēma vairākus piedāvājumus, lai turpinātu studijas Amerikas Savienotajās valstīs, kur mācības iespējams apvienot ar sportu. Laura gan nolēma vispirms pabeigt mācības Latvijā un uz ASV devās vien 2010.gadā. Lēmumu par braukšanu uz ASV Laurai nav bijis grūti pieņemt.
“Man gribējās turpināt nodarboties ar vieglatlētiku un Latvijā es sev vairs īsti neredzēju šādas iespējas. Biju diezgan pārliecināta, ka šī iespēja [studiju piedāvājums no ASV] ir jāizmanto, jākravā somas un jādodas projām. Papildus tam [vieglatlētikas treniņu iespējām un studijām] gribējās redzēt un izbaudīt, kas notiek pasaulē. Biju sasniegusi savu pirmo lielo mērķi – absolvējusi RSU, un mierīgi varēju doties tālāk”.
Ierodoties ASV, Laura uzsāka maģistra studijas Rietumkentukī universitātē. Laura ieguva maģistra grādu fizioloģijā un paralēli studijām ne tikai trenējās pati un sasniedza vairākus jaunus Latvijas rekordus vesera mešanā, bet arī strādāja par trenera asistenti, trenējot jaunos sportistus. Laura stāsta par savu pārcelšanos no Latvijas uz ASV un pirmajiem gadiem Rietumkentukī universitātē.
“Sapakoju savas lietas… Un devos uz priekšu. Man nebija grūtību pārcelties uz ASV un pielāgoties jaunajai videi. Salīdzinot ar mācībām RSU, Rietumkentakī universitātes studijas likās vieglākas un angļu valodas barjeras man nebija un nekad nav bijusi. Mācības un sports universitātē ir saskaņots. Trenējos no rīta, pēcpusdienā svaru treniņi, bet starp treniņiem lekcijas. Viss kas nepieciešams treniņiem un ikdienai viegli pieejams uz vietas un praktiski jebkurā laikā. Arī sporta medicīnas pakalpojumi, kas sportistiem nav mazsvarīgi, pieejami turpat universitātē. Runājot par manu progresu vesera mešanā, tad aizbraucot no Latvijas, mans PB bija 60.84 metri. Pēc gada uzlaboju savu personīgo rekordu uz 64.44m, bet vēl pēc gada sasniedzu rezultātu 68.94m. Bet tad manu rezultātu progresu apstādināja trauma…”
Laura 2012.gadā guva smagu kājas muskuļa traumu, kas ar vesera mešanu augstākajā līmenī lika piebremzēt. Ik pa brīdim tika mēģināts startēt, bet traumas sekas neļāva to darīt tādā līmenī, lai varētu pietuvoties saviem labākajiem rezultātiem. Pēc Rietumkentakī universitātes pabeigšanas Laura iestājās Tifinas universitātē, kur izvēlējās ļoti interesantu studiju programmu – kriminālistikas psiholoģiju. Tifinā arī Laura sāka strādāt par vieglatlētikas treneri un viņas izglītības dokumentu mapē ir arī USA Track and Field treneres sertifikāts.
“Pēc Rietumkentakī universitātes absolvēšanas, kurā strādāju arī par trenera asistenti, man treneres darbu piedāvāja Tifinas universitāte. Piedāvājumam piekritu un ierodoties Tifinā uzzināju, ka ir iespēja turpināt studijas, pie tam bez maksas, tāpēc nolēmu studijas turpināt. Kāpēc kriminālistikas psiholoģija? Tajā brīdī tā likās ļoti interesanta un saistoša nozare, un jau pirmajos kursos sapratu, ka man šī nozare patīk. Absolvēju šo universitāti 2014.gada decembrī. Pēc nepilniem diviem gadiem 2016.gada septembrī saņēmu darba piedāvājumu no Īlonas universitātes. Šo piedāvājumu pieņēmu vairāku iemeslu dēļ – gribējās siltāku klimatu [Tifina atrodas Ohaio štatā netālu no Klīvlendas, bet Īlona atrodas Ziemeļkarolīnas štatā netālu no Šarlotas pilsētas – aut.piez.], kā arī Īlona ir NCAA 1.divīzijas universitāte, kas nozīmē labākus darba kvalitātes apstākļus un arī labāku atalgojumu, kas, protams, nav mazsvarīgs faktors. Ap to laiku arī kājas savainojums sāka dzīt labāk un varēju pati sportot vairāk.”
Par Lauru tā skaļāk atkal izdzirdējām šī gada pavasarī, kad pēc gandrīz septiņu gadu pārtraukuma ziņu virsrakstos parādījas informācija, par Latvijas rekorda labojumu sieviešu vesera mešanā. Daudzi jau bija piemirsuši, ka otrpus okeānam joprojām trenējas un startē Laura Igaune, līdz Latvijas sporta līdzjutēji saņēma ziņas par kārtējo Latvijas rekorda labojumu. Pie tam sportiste to izdarīja 4 reizes, rekordu labojot no 69.74 metriem līdz pat 73.56 metriem, kas arī ir šī brīža Latvijas rekords. Pavisam Latvijas rekordu Laura uzstādīja jau 17.reizi. Lauras treneris šobrīd ir Nolans Hils.
“Kājas traumu guvu jau 2012.gadā, bet pagāja vairāk kā četri gadi, kamēr izdevās kaut cik apārstēt traumēto muskuli. Biju izmēģinājusi dažādus ārstēšanas variantus un metodes, bet īsti nekas nelīdzēja. Kad ierados Īlonā, iepazinos ar divām fizioterapeitēm, kuras strādāja ar citādākām metodēm, kuras vēl nebiju mēģinājusi uz sava savainojuma. Sākām kopīgi strādāt pie traumas seku likvidēšanas un tas deva rezultātu. Sāpes kājā mazinājās, palielinājās kājas kustību apjoms un pieauga arī spēks. Uzreiz varēju sākt strādāt svaru zālē ar spēka slodzes palielināšanu, nevis tikai uzturēšanu. Bez sāpēm varēju atsākt mešanas treniņus, kā arī lekšanas un skriešanas treniņus. Par visiem 100 procentiem gan traumas sekas nav likvidētas, bet domāju pozitīvi un ceru uz pilnīgu atkopšanos no šī savainojuma, kas man tik daudz traucējis.”
Pirmo reizi izdevās izpildīt Olimpisko spēļu kvalifikāciju un arī nodrošināt dalību PČ Dohā. 2012.gadā Laurai pietrūka 6 centimetru, lai kvalificētos Londonas Olimpiskajām spēlēm un objektīvu iemeslu dēļ Laurai gar degunu aizgāja arī citi lielie sporta forumi, bet šogad beidzot Laura debitēja Pasaules čempionātā, kurš norisinājās nearksturīgi vēlu un neraksturīgos laika apstākļos [priekš Pasaules čempionāta vieglatlētikā]. Debijas reizē izcīnīta 22.vieta un gūta vērtīga pieredze nākamajiem startiem.
“Doha… negribu meklēt attaisnojumus. Nebiju gatava, bet ja gribi zināt kas un kā, tad savai aizstāvībai šo to piebildīšu gan. Pirmkārt, gara sezona, kura sākās jau aprīlī, bet čempionāts notika septembra beigās [parasti vieglatlēti sezonu noslēdz augusta beigās, kad notiek Pasaules vai kontinentu čempionāti] un biju nogurusi no tik garas sacensību sezonas. Jūnija sākumā ieguvu vēl vienu vienu traumu – salauzu papēža kaulu, kā rezultātā bija jāsamazina slodze. Nevarēju veikt sprinta un lekšanas treniņus, dažkārt arī mešanas treniņi bija jāizlaiž. Centos mest caur sāpēm, kā jau ierasts pēdējo gadu laikā. Bija ļoti jāierobežo visi eksplozīvie vingrinājumi.”
Tiktāl Laura stāsta par savu veselības stāvokli gatavošanās posmā, bet pēc tam pieslēdzas arī ikdienā neierastajam lielo sacensību norises procesam, kas sportistiem nav mazsvarīgi. Laura ir izpildījusi arī Olimpisko spēļu normatīvu uz nākamā gada vasaras Olimpiskajām spēlēm Tokijā.
“Dohā ierados 25.septembrī, bet startēju jau 27.septembrī. Lai gan nebiju fiziski gatava mest pašus augstākos rezultātus, tomēr ieguvu vērtīgu pieredzi, kas man ļoti noderēs turpmāk lielajās vieglatlētikas sacensībās, kā, piemēram, nākamgad Tokijā. Pirms starta, atšķirībā no ikdienas mačiem, ir daudz dažādu procedūru, kas ietekmē iesildīšanos un gatavošanos. Ja sacensībās ASV “call room” procedūras ir salīdzinoši ātras, tad šeit bija liela nīkšana, līdz pat 40 minūtēm. Dohā bija arī ļoti sarežģīti laika apstākļi, jo visur bija virs 30 grādiem, kas man ļoti patīk, bet stadionā bija kondicionēts gaiss, kas man bija par vēsu. Arī laika joslu maiņa man bija apgrūtinājums. Nākamgad Olimpiādē mans mērķis ir mest tālāk [nekā Dohā]. Gribu uzlabot savu sniegumu un nostabilizēties ar regulāriem rezultātiem 72 metru robežās. Gribu būt reāli konkurētspējīga Pasaules līmenī, un regulāri.”
Lauras ikdienas režīms ir visnotaļ spraigs un izaicinošs. Tā kā Laura ir ne tikai augstākās klases sportiste, bet arī pilna darba trenere un diennaktī ir tikai 24 sundas, tad ir krietni “jāpasvīst”, lai to visu apvienotu un izdarītu darbu kvalitatīvi.
Mana diena sākas ar celšanos 5:00 no rīta. Plkst. 5:30 sāku mešanas treniņu, kurš ilgst divas līdz divarpus stundas. Mešanas treniņā veicu dažāda veida metienus ar dažādiem rīkiem un pieslīpēju tehnikas nianses. No plkst. 8:00 – 17:00 trenēju studentus un daru visus citus trenera ikdienas pienākumus. Plkst. 17:00 ir treniņš svaru zālē, šāds treniņš man ir 4 reizes nedēļā. Tad vēl divas reizes nedēļā man ir lekšanas un pildbumbu treniņš, divas reizes sprinta, skriešanas treniņš un divas līdz trīs reizes nedēļā rehabilitācijas nodarbības [ārstnieciskā vingrošana]. Lai to visu paspētu, citreiz ir jātrenējas pat trīs reizes dienā. Gada laikā režīms daudz nemainās, pirms sezonas un sezonas laikā noņemu vienu svaru zāles treniņu. Mana vienīgā brīvdiena ir sestdiena.
Daudzus lasītājus bieži interesē, kādi ir augsta līmeņa sportistu personīgie rādītāji dažādos spēka rādītājos un kādi ir galvenie vingrinājumi svaru zālē. Lauras personīgais svars ikdienā ir ap 67 kg, augums ap 178 cm, tāpēc aicinām novērtēt Lauras personīgos spēka rādītājus, kuri ir ļoti augstā līmenī.
“Svaru zālē pamatvingrinājumi ir četri – svaru stieņa ņemšana uz krūtīm (PB 107kg), svaru stieņa raušana (PB 80kg), pietupieni ar svaru stieni (PB 155kg) un vilkme (PB 182 kg). Tāpat izpildu daudz stabilitātes vingrinājumus un vingrinājumus, kurus paredzēts izpildīt ar vienu kāju. Protams, ka svaru treniņi metējiem ir ļoti svarīgi un nepieciešami, bet es uzskatu, ka ir jāpilda arī daudz lēcienu vingrinājumi, pildbumbu metieni, lodes metieni un jātrenē eksplozivitāte. Citas pasaules klases vesermetējas ir līdz pat ar 40 kg lielāku ķermeņa masu, līdz ar to mani spēka rādītāji un mešanas tehnika ļauj kompensēt ķermeņa masas parametrus. Es gribētu arī nedaudz palielināt savu ķermeņa svaru, ideāli līdz 70kg, bet mans organisms ir tāds, ka svars klāt nāk ļoti negribīgi.”
Kā jau iepriekš Laura minēja, tad viņas ikdienā vienīgā brīvdiena ir sestdiena. Ja cilvēkam ir viena brīvdiena, tad interesanti, ko pa vienu brīvu dienu var paspēt izdarīt?
“Brīvais laiks? Jā, tas man ir “luxury” [luksusa prece]. Sestdienas ir manas atpūtas dienas – dienu iesāku ar kādu aktīvu nodarbi, piemēram jogu vai kādu rehabilitācijas/atjaunošanās nodarbību, bet pēc tam lieku automašīnā savu suni un mēs dodamies pakāpelēt pa Apalaču kalniem, kas man ir divu stundu attālumā. Brīvās dienas cenšos pavadīt ārā, bet ja līst lietus, tad lasu grāmatas un gatavoju pārtiku nākošajai nedēļai.
Jau gandrīz 10 gadus Laura savu ikdienu pavada ASV un tas nozīmē, ka viņa ir pietiekami labi iedzīvojusies šajā valstī. Laura saka, ka ASV viņu viss apmierina, viņa ir atradusi sev atbilstošu vietu, kur dzīvot, strādāt, atpūsties un realizēt savus mērķus, gan kā sportiste, gan trenere.
“Man patīk dzīvot ASV. Lielākā daļa dienu aizrit darbā un treniņos – no pirmdienas līdz piektdienai man ir treniņi un darbs, svētdienās tikai treniņi, sestdienās atpūšos. Cik nu man tas laiks paliek pāri, cenšos sekot līdzi sporta aktivitātēm Amerikā, arī ar latviešu piedalīšanos. Sekoju līdzi NBA, NHL un koledžu sportam. Tāpat sekoju līdzi latviešu jauniešiem, kuri ASV universitātēs nodarbojas ar vieglatlētiku, cenšos sazināties un satikties ar latviešiem ASV. Ja uzzinu, ka tuvējās skolās vai universitātes ir ieradušies kādi latviešu bērni un jaunieši, cenšos sniegt savu palīdzību ar sadzīves apstākļu sakārtošanu. Esmu šeit jau pietiekami ilgi un varu palīdzēt viņiem šeit iejusties, iekārtoties. Man tas ir svarīgi, ka varu palīdzēt šādā veidā.”
“ASV manā kā treneres apgādībā ir 6 metējas, 25 gargabalnieces un 16 sportisti, kas trenējas sprinta un lekšanas disciplīnās. No metējiem ir arī latviete Kristīne Strazdīte un ceru, ka arī turpmākos gados varēšu vēl kādam latviešu metējam vai metējai piedāvāt šādu iespēju – studēt un trenēties ASV. Tikko sāku ceturto un pēdējo gadu strādāt ar audzēkni Skailaru. Trīs gados vesera mešanā viņa ir sasniegusi 55m robežu, redzēs kā ies pēdējā gadā. Kristīne veseri met tikai gadu, bet šajā laikā sasniegusi jau 44.43 m. Diska mešanā Kristīnei personīgais rezultāts 46.56m. Cita audzēkne Keitlīna pēc viena gada treniņiem diska mešanā sasniegusi jau 47.07 diska mešanā, bet vēl viena audzēkne Šarlote, veseri metot tikai otro gadu, sasniegusi jau gandrīz 50 metru atzīmi.”
Laura teic, ka šobrīd par iespējamu atgriešanos Latvijā netiek domāts, jo ASV ir sakārtojusi savu dzīvi visos virzienos. Latvijā izaugsmes iespējas sportiskā ziņā Laura neredz, bet labprāt palīdzētu latviešu sportistiem ASV, ja tāda izdevība būtu. Šādā veidā Laura norāda uz esošo situāciju Latvijā vieglatlētikas infrastruktūras jomā. Ja vasarā treniņu vietas vēl var atrast un treniņi ir pilnvērtīgi, tad aukstajā laikā, kas Latvijā ir diezgan ilgs, ar treniņu iespējām ir ļoti grūti, īpaši mešanas disciplīnu pārstāvjiem. Laura uz ASV devās pirms 9 gadiem un jau toreiz Daugavas stadiona rezerves sektors bija katastrofālā stāvoklī. Šobrīd tur nav mainījies nekas. Tas vien liecina par to, ka infrastruktūras problēmas pie mums ir lielas un kamēr tās netiks novērstas, sistemātiski augsti rezultāti netiks sasniegti, ja nu vienīgi ar atsevišķiem izņēmumiem.
“ASV kvalitatīvi treniņu apstākļi ir pieejami visiem un to ļoti labi atspoguļo ASV izlases sasniegumi pasaules mērogā. Universitātes sportistiem viss ir bez maksas, bet tiem sportistiem, kas studijas jau beiguši, visbiežāk universitātes ļauj izmantot savas sporta bāzes un inventāru bez maksas. Piemēram, es vasarā ceļoju uz citiem štatiem. Ja es uzrakstu citiem treneriem un saku, ka būšu viņu universitātes tuvumā un lūdzu atlauju izmantot viņu sporta bāzes, vēl nekad neesmu saņēmusi atteikumu. Cilvēki, kas ir saistīti ar vieglatlētiku, šeit ir ļoti pretimnākoši un vienmēr palīdzēs citam vieglatlētam. Un tā ir ļoti liela atsķirība no tā, ko pieredzēju Latvijā. Piemēram, Daugavas stadionā mums bieži neļāva slēgt apgaismojumu un bija jāmet pa tumsu. Pat vēl šovasar man stāstīja viena no vadošajām Latvijas šķēpmetējām, ka viņai vienā no Rīgas stadioniem neļāva uztaisīt mešanas treniņu, lai nesabojātu stadiona segumu. Pats saproti, cik daudz šķēps “var sabojāt” segumu. Tās nav normālas situācijas, ja gribam, lai sporta veids progresētu.”
“ASV vieglatlētika ir masveidīga tāpec, ka viņiem ir universitāšu vieglatlētikas sistēma. Atlēti “caur vieglatlētiku” var iegūt stipendiju un ar tās palīdzību absolvēt universitāti. Tātad, 18 gadīgais vidusskolnieks dodas uz universitāti, nodarbojas ar vieglatlētiku vēl četrus vai piecus gadus, un ar šādu atbalsta sistēmu 4-5 gados atlēti izaug.”
Laura saka, ka kurš katrs gan netiek uzņemts vieglatlētikas treniņos un ir jāizpilda kritēriji, lai iekļūtu universitātes komandā. No aptuveni 6500 Īlonas universitātes studentiem, vieglatlētikas treniņos tiek uzņemti 50 labākie, kas veido universitātes komandu, kas startē koledžu čempionātā.
“Mums Īlonā priekš vieglatlētikas ir pieejams stadions ar visiem nepieciešamajiem sektoriem mešanai, lekšanai un skriešanai. Pie mums klimats ir diezgan silts un reti kad uzsnieg, tāpēc ārā varam trenēties visu gadu. Bet, ja nu gadījumā ir nepieciešamība doties telpās, tad mums ir arī sporta zāle, kurā ir pamatlietas priekš treniņiem. Varam mest disku, lodi, bet veseri un šķēpu gan nevaram, tāpēc šīm disciplīnām pielāgojam vinrginājumus. Ir aptuveni 180 m garš skrejceļa aplis, kas ir pietiekami sprinteriem un lecējiem. Gargabalnieki parasti trenējas ārā. Vieglatlētikas komandā uzņemam ne vairāk kā 50 sportistus, kuri veido komandu, ar kuru startējam NCAA sacensībās.”
Sarunas noslēgumā vaicāju Laurai pavisam īsi par to, ko Laura plāno darīt turpmāk. Atbilde nav gara, bet loģiska.
“Ko es gribu darīt pēc desmit gadiem? Es līdz tam gribētu iegūt doktora grādu psiholoģijā, tas ir mans lielākais mērķis, bet paralēli tam, protams, joprojām nodarboties ar vieglatlētiku. Vai aizbraukšu vēl kādreiz uz Koknesi? Cerams, ka vēl kādu reizi tur būšu, tad noteikti padošu ziņu.”
Interviju veidoja Dāvis Kalniņš
Izmantoti Gunta Bērziņa fotomateriāli no Lauras personīgā arhīva